Pēdējā laikā ievēroju, ka savos 35 gados uzzinu daudzas it kā vienkāršas un pašsaprotamas lietas. Piemēram, biju iedomājies, ka cietie un neērtie kalnu velosipēdu sēdekļi ir apzināti izgatavoti, lai maksimāli nežēlīgi spiestos pakaļā, jo to pieprasa velosipēdistu specifiskā gaume. Izrādās, specializētajos veikalos tomēr ir nopērkami īpaši šorti ar polsterētu dibenu brutālās sēžas uzaršanas sāpju mazināšanai. Man kā autovadītājam, kurš tikai retumis brauc ar velosipēdu, šī subkultūra jeb, skatoties uz polsterētajām želejšortu pakaļām, drīzāk jāsaka – suga – ir mazliet sveša. Tā kā daba man allaž ir interesējusi, bet īstu Āfrikas sarkandibena mērkaķu safari atļauties nevaru, nolēmu tuvāk papētīt vietējos riteņbraucējus.
Skaidrs, ka šī brīža aktuālākais velokustības pulcēšanās punkts ir reizē drošais un avārijas stāvoklī esošais Deglava tilts. Nolēmu nocelt no nagliņas velosipēdu un aizmīties apskatīt pats savām acīm. Pašā tilta izliekuma augstākajā punktā bija sapulcējies bariņš velosipēdistu, kuri, skanot "latino" ritmiem, nodevās dejām. Tas man atgādināja rituālus no dzīvnieku pasaules, kad putnu tēviņš pakāpjas uz augstākā akmens, piepūš guzu un veic riesta dejas rituālu, lai piesaistītu mātīti. Tā kā dejot neprotu, bet mana netradicionālā orientācija jau neskaitāmas reizes ir noskaidrota "Delfu" komentāru sadaļā, nejutos īpaši iederīgs un devos prom.
Starp citu, interesants moments: tilta galā dežurēja policijas ekipāža. Un, jūs neticēsiet, bet es redzēju brīnumu, kas Rīgā manīts retāk nekā dubultā varavīksne vai latviski runājoša "Mego" pārdevēja: riteņbraucēji šai krustojumā stāvēja pie sarkanās gaismas!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!