Foto: LETA
Braucu "Kritiskajā masā" kādus kilometrus trīsdesmit piecus pa centru, Sarkandaugavu, Mežaparku, Teiku, Purvciemu, Pļavniekiem, Torņakalnu, Vecrīgu, un sadomāju, ka vajadzētu uzrakstīt rakstiņu par velobraukšanu kā par labu līdzekli kardiovaskulārai protekcijai (sirds asinsvadu aizsardzībai). Lieta tāda, ka esmu vīrietis kritiskajā vecumā, kam ikdienas uzglūn infarkts, insults, stenokardija un vēzis, un vienīgā iespēja no tā izvairīties ir– ikdienas kustēties vai pat sportot. Un manuprāt "Kritiskajā masā" bija jābrauc baru bariem mana vecuma vīriem.

Atbraucu mājās un sociālajos tīklos sapratu, ka tajos ienaidnieku velobraukšanai ir krietni vairāk nekā aizstāvju, un atliku rakstu darbus uz kādu nedēļu. Grūti pārliecināt dīvāna sportistu, ka aptaukotai un nesportiskai sirdij pat reanimatologa prasmes nelīdzēs.

Velosipēds kā pārvietošanās līdzeklis visvairāk ieteicams manas paaudzes cilvēkiem, jo sirds darba profilaksei nekas labāks par fizisku kustību nav izdomāts. Ja vēlies, lai tava sirds pukst ilgi, kusties katru dienu vismaz vienu stundu. Īsta kustība kā sirds profilakse ir tikai tad, ja kustībā šad un tad tiek sasniegts anaerobs režīms, vienkāršoti– jāsporto ir tādā intensitātē lai riktīgi iesvīstu. Profesors Andrejs Ērglis iesaka ilgstošu iesildīšanos, bet tad mainīt dažādas intensitātes slodzi, proti– veikt intervāla treniņu. Viņš pats riktīgi iesildās, bet pēc tam ar pilnu jaudu spēlē tenisu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!