Pēteris Apinis: Kritiskais vecums, kritiskā masa un velosipēds  (109)

Atbraucu mājās un sociālajos tīklos sapratu, ka tajos ienaidnieku velobraukšanai ir krietni vairāk nekā aizstāvju, un atliku rakstu darbus uz kādu nedēļu. Grūti pārliecināt dīvāna sportistu, ka aptaukotai un nesportiskai sirdij pat reanimatologa prasmes nelīdzēs.

Velosipēds kā pārvietošanās līdzeklis visvairāk ieteicams manas paaudzes cilvēkiem, jo sirds darba profilaksei nekas labāks par fizisku kustību nav izdomāts. Ja vēlies, lai tava sirds pukst ilgi, kusties katru dienu vismaz vienu stundu. Īsta kustība kā sirds profilakse ir tikai tad, ja kustībā šad un tad tiek sasniegts anaerobs režīms, vienkāršoti– jāsporto ir tādā intensitātē lai riktīgi iesvīstu. Profesors Andrejs Ērglis iesaka ilgstošu iesildīšanos, bet tad mainīt dažādas intensitātes slodzi, proti– veikt intervāla treniņu. Viņš pats riktīgi iesildās, bet pēc tam ar pilnu jaudu spēlē tenisu.

Velosipēds kā ikdienas pārvietošanās līdzeklis būtu gauži laba metode ikdienas kustībai, ja vien varētu nobraukt vairāk par 15 kilometriem un laiku pa laikam mīties intensīvi. Intensīvi mīties nozīmē braukt pa šoseju vai ielas brauktuvi, jo gājēju trotuārs ir paredzēts gājējiem, bet Rīgas veloceliņi (īpaši Rīgas– Jūrmalas veloceliņš) asu izjūtu cienītājiem vai ekstrēmo sporta veidu pārstāvjiem. Savukārt uz ielām un Pierīgas šosejām velosipēdistus apdraud autobraucēji, kuri dzīvo pārliecībā par savu izredzētību un paštaisnumu. Reizi gadā šī situācija mainās– 1. maijā autobraucējiem nākas pagaidīt, līdz aizbrauc riteņbraucēju kolonna ar 5000 riteņbraucējiem, skrituļotājiem un skeitbordistiem, un tā saucas "Kritiskā masa". Tiesa, arī šo braucienu centās jaukt tādi, kas ar saviem automobiļiem mēģināja no sāniem spiesties kolonā. Nevienam nekur neiznāca pagaidīt ilgāk par piecām satiksmes regulējošās gaismas signālu maiņām, bet tas autobraucējos radīja vēlmi aptaurēt sevi un citus.

Piedalīties veloizbraucienā "Kritiskā masa" mani pārliecināja Valsts policija. Policijas ģenerāļu raudas un vaimanas televizorā un internetā par savu nespēju ietekmēt šo velobraucienu mani tā aizkustināja, ka nolēmu piedalīties tajā pats un saprast– ko īsti nozīmē neorganizēts velobrauciens. Nespēja ietekmēt velobrauciena gaitu un virzienu liecina tikai par valsts policijas mazspēju (impotenci). Ja policijas priekšnieks pierunātu 20 policistus civilā apģērbā piedalīties pasākumā, šie spētu vajadzības gadījumā plūsmu itin viegli novirzīt pa kādu drošāku maršrutu, bet pārējā laikā iepazītu Rīgu un nodzītu savu "riepu". Tā kā "Kritiskā masa" nepārbrauca Deglava tiltu, man ir pamats domāt, ka neformāls saskaņojums ar policiju tomēr ir noticis.

Iespējams, "Kritiskajā masā" startēja vairāk gados vecu ļaužu, bet distancē sava vecuma kungu sastapu tikai vienu. Lielākā daļa bija jauniešu, kaut atkārtošos– droša ikdienas velobraukšana visvairāk ir nepieciešama grupās 50+, 60+, 70+, kuras kustēties kārais pilsonis nevar vairs paskriet lieka svara vai artrīta dēļ, nevar uzspēlēt basketbolu vai tenisu ceļa locītavu sāpju dēļ, bet attiecībā par citiem sporta veidiem (piemēram,hokeju) viņa paša ārsts pēc asinsspiediena mērīšanas un laboratoriskās atrades pārlūkošanas ir lūdzis ieskatīties pasē un vairāk šādus jautājumus neuzdot.

Iepretī tautas riteņbraukšanas līderim Viesturam Sileniekam, manuprāt, veloķivere ir gauži laba un svarīga lieta, kas noteikti lietojama vecumā līdz 14 un pēc 60 gadiem: pirmajiem– pieredzes trūkuma un baiļu sajūtas neesamības dēļ, otrajiem– koordinācijas un reakcijas traucējumu dēļ. Pat tādā lēnīgā braucienā kā "Kritiskā masa" jauniem un veciem braucējiem veloķivere būtu liekama. Tas, ka "Kritiskajai masai" it kā ir un it kā nav organizatora, dažkārt ir labi un slikti– pasākumā bija pilnīgi nesaprotama stundas ilga apstāšanās Arkādijas vecajā estrādē.

Kādēļ "Kritiskai masai" ir jānāk katru gadu un jākļūst arvien lielākai? Mēģināšu atbildēt uz šo jautājumu kā autobraucējs, velobraucējs un kājāmgājējs. No visām šīm trim nodarbēm visvairāk apdraudēts es jūtos kā velobraucējs. Nezināma iemesla dēļ gan autobraucējs, gan kājāmgājējs uzskata, ka velobraucējs ir lēns un spēj apstāties tieši tur, kur tobrīd atrodas. Pat savā vecuma grupā es nereti ar velosipēdu pārvietojos ātrāk par 30 kilometriem stundā un mans bremzēšanas ceļš ir vairāki desmiti metru. Nerunāsim par tiem, kas var un prot mīties ar sporta velosipēdu, viņi ir vēl daudz ātrāki. Mēģinājumi nogriezt ceļu velosipēdistam ir šoferu ikdiena. Cik saprotu, ikviens šoferis, kas pats nepārvietojas ar velosipēdu, uzskata, ka velosipēdists noteikti griezīsies pa labi tajās situācijās, kad no šosejas ir nobrauktuve– velosipēdista mēģinājums braukt taisni pa Jūrmalas šoseju pie Liepājas pagrieziena no šoferu viedokļa ir nepiedodams pārkāpums. Vēl nedrošāk velobraucējs jūtas situācijās, kur Rīgas Dome ieplānojusi labējo joslu satiksmes autobusiem un trolejbusiem. Šeit velosipēdistam nākas braukt pa otro līniju– labajā pusē trolejbuss, kreisajā automašīna, bet abi uztaurē.

Un tomēr– labāk pa ielu un šoseju, nevis pa ietvi vai veloceliņu. Man vienmēr ir bijusi vēlme sapazīstināt Rīgas mēru Nilu Ušakovu, Babītes domes priekšsēdētāju Andreju Enci un Jūrmalas mēru Gati Truksni. Cik var spriest pēc Rīgas– Jūrmalas veloceliņa stāvokļa (veloceliņš pēc tā kvalitātes ir pārcietis 8 baļļu stipru zemestrīci) Ušakovs, Ence un Truksnis nenojauš par kaimiņnovada esamību, un noteikti neko nav dzirdējuši viens par otru. Vienīgā vieta, kur veloceliņš ir cik necik braucams, ir gar Zolitūdes un Imantas stacijām. Taču tur veloceliņu ir pārpildījuši kājāmgājēji, kuri sadodas rokās pa trīs pa četri it kā spēlētu Kaļimbambā un aizbāž ausis ar mūzikas austiņām tik cieši, ka nedzird vilcienu sirēnu, kur nu vēl velosipēda zvaniņu. Rītos un vakaros pa šo celiņu ved pastaigāt suņus, parasti suns un saimnieks ir savienoti ar saiti, bet katrs ostās savā celiņa pusē.

Normāls gājējs velosipēdistu neredz, nedzird un par viņu nenojauš, tādēļ velosipēdistam lai izvairītos no savām un gājēja traumām tomēr drošāk ir pārvietoties pa ielas braucamo daļu. Pa veloceliņu Rīgas centra ielās braukt nav jēgas, jo uz tā stāv busiņi, no kuriem veikaliem krauj preces un celtniecības iekārtas. Sevi cienošs šoferis, kas Rīgas centrā nevar atrast vietu, kur apstāties, savā sapratnē "īslaicīgi" apstājas uz veloceliņa. Par to– kā Rīgas dome izprot veloinfrastruktūru, vislabāk var pārliecināties uz Krišjāņa Barona ielas. Man ir lūgums– nemēģiniet par to pārliecināties, braucot ar velosipēdu, protams, ja jūsu mērķis nav ātrāk nonākt traumatoloģijas slimnīcā.

Noslēdzot stāstiņu par kritisko masu kritiskajā vecumā dažas vienkāršas atziņas:

• cilvēks ir radīts kustībai, bet nav kustībai motivēts. "Nekas tā nesagrauj cilvēku kā ilgstoša fiziska bezdarbība," rakstījis jau Aristotelis. Velosipēds ir risinājums kustībai pat tad, ja ir vēlme mazkustēties vai nepiepūlēties;

• cilvēkam kopš sendienām ieprogrammēta laba apetīte– ēst vairāk nekā vajadzīgs. Mūsu sencim šī apetīte bija vajadzīga, lai uzkrātu rezerves nākamajām dienām, kad barību neizdosies atrast vai nomedīt. Kustības un sports ir vienīgais arguments pret vēdera tauku polsteri;

• kustības cilvēkam vajadzīgas vielmaiņai. Kustības uzlabo imūnsistēmu, samazina saslimstību ar elpošanas, gremošanas slimībām, bet– kas būtiski– samazina krūšu vēža un resnās zarnas vēža iespēju;

• kustības ir dvēseles zāles. Kustoties cilvēks uzlabo smadzeņu vielmaiņu, ietekmē hormonālo sistēmu. Tas rada labu noskaņu un pašsajūtu. Amerikāņi saka vienkāršāk: "Move your butt and your mind will follow". Tāds brīvs tulkojums būtu– "kustini savu lejasgalu un Tavs gars kustēsies līdz";

• cilvēks ir tik vecs, cik veci ir viņa asinsvadi. Asinsvadu novecošanos var aizkavēt regulāras kustības– skriešana, peldēšana un riteņbraukšana;

• svarā krišanās tikai ar ēšanas samazināšanu ir muļķīga. Badojoties organisms sākotnēji noārda muskulatūru, kā rezultātā ievērojami samazinās vielmaiņa. Svara regulācijai proporcionāli jāsamazina pārmēru ēšana un jāpalielina sporta apjoms;

• nedaudz kustību ir labāk nekā nemaz kustību. Kustība veselībai nenozīmē tikai sporta laukumu, bet arī iešanu pa trepēm, piecdesmit noskrietie soļi līdz trolejbusam, dārza darbi, bet īpaši nozīmīgs ir velobrauciens no mājām uz darbu un atpakaļ. Taukus ķermenis dedzina nost sākot no pirmās kustības minūtes;

• sports sākas ar svīšanu. Tiklīdz mūsu fiziskā slodze sasniedz svīšanu, asinsrite ievērojami uzlabojas. Svīstot caur ādu izdalās daudz šlagvielu un toksīnu, ar kuru vecumā nereti netiek galā nieres;

• vecāka gadagājuma cilvēku sports ir nācijas veselības pamats. Sports, nevis vienkārši fiziskās kustības. Jāsacenšas ir ar saviem vienaudžiem, nevis ar jaunākiem profesionāliem sportistiem.