Pēdējo nedēļu laikā lielākajā Latvijas augstskolā – Latvijas Universitātē – ir uzvirmojušas runas un diskusijas par beidzamo gadu lielāko izglītības un zinātnes infrastruktūras projektu – Latvijas Universitātes Akadēmisko centru Torņakalnā. Turklāt diskusijas jau izgājušas arī ārpus Universitātes "rāmjiem", tiekot gana plaši atspoguļotas arī plašsaziņas līdzekļos.
Es negribu izteikt minējumus par to, ka diskusijas varētu būt "izprovocējušas" tuvojošās LU rektora vēlēšanas, tāpat negribu spekulēt ar apgalvojumiem par patiesajiem šādu diskusiju iemesliem, taču nenoliedzams ir fakts, ka Akadēmiskā centra attīstība un Universitātes jaunās izglītības un zinātnes pilsētiņas būvniecība raisījusi bažas gan studējošajos, gan akadēmiskā personāla vidū: vai LU, attīstot zinātnes centru, nav nonākusi teju vai bankrota priekšā, kā arī par to, ka Akadēmiskā centra būvniecības izmaksas tiks segtas uz studiju maksas un pasniedzēju algu rēķina. Tādēļ vēlos izskaidrot to, kas un kā notiek, kliedējot studentu un pasniedzēju bažas.
Uzreiz varu nomierināt skeptiķus – Universitātei bankrots nedraud, finanšu plūsma un ieguldījumu apjomi tiek plānoti ilgtermiņā, projektu realizācija atšķirībā no daudziem citiem valstī realizētajiem projektiem notiek pēc grafika un paredzēto finanšu līdzekļu apjomā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!