Pirms desmit gadiem ziedošanas motivācija cilvēkiem bija daudz mazāk saprotama. Arī mūsu labdarības veikalos regulāri saskārāmies ar neizpratni par to, kā var pārdot citiem nevajadzīgas mantas un no tā vēl gūt labumu. Tolaik aktīvākie ziedotāji bija pensionāri, kuri, visu mūžu krājuši dažādas mantas, pienākot vecumdienām, tām vairs neredzēja lielu vērtību. Tāpat ziedošanā aktīvi iesaistījās arī jaunieši, kuri ātri vien "uzķēra" jauno pieeju. Savukārt šobrīd redzam, ka apģērbu, sadzīves preces un grāmatas, kas pašiem kļuvušas liekas, vairāk ziedo turīgie cilvēki, bieži labdarībai nežēlojot arī ļoti labas kvalitātes mantas.
Lai gan mūsu sabiedrības labklājība pēdējā desmitgadē ir augusi, ziedošanai joprojām ir nozīmīga loma, lai palīdzētu tiem, kuru neatliekamo vajadzību risināšanai trūkst valsts vai pašvaldības atbalsta. Nebaidos apgalvot, ka tieši dažādas nevalstiskas, privātas iniciatīvas pēdējo gadu laikā izveidojušas tādu kā drošības tīklu tiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Ļoti bieži tās ir ļoti praktiskas lietas, piemēram, telpu remonts, jauna aprīkojuma iegāde cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai pat tik elementāru lietu kā higiēnas preces vai sadzīves priekšmeti iegāde. Protams, ideālā pasaulē palīdzības sniedzējam šādā situācijā vajadzētu būt valstij vai pašvaldībai, tomēr dienu no dienas redzam, ka šīs problēmas risināt pastāvīgi uzņemas nevalstiskās labdarības organizācijas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!