Pēteris Apinis: Pret pesticīdu nekontrolētu un nepamatotu lietošanu Latvijā  (153)

Ar pesticīdiem un herbicīdiem mēs iznīcinām dzīvo dabu – kukaiņus, grauzējus, pļavas putnus. Visvairāk cieš kukaiņēdāji putni, kuru skaits Latvijā un Eiropā samazinās no gada uz gadu par 5–10%. Tiem, kas nesaprot, kas ir pļavas putni, var īsi pateikt – izmirst grieze, ķīvīte, ķikuts, tilbīte un puskuitala, peļu klijāns, cīrulis, čipste, dzeltenā un pelēkā cielava.

Regulējums kļūst arvien stingrāks, bet Eiropas Komisija pakļaujas ķīmijas lobijam un pārāk kūtri ierobežo pesticīdu lietošanu.

Pasaules Veselības organizācija 2002. gadā definēja endokrīnās sistēmas grāvējvielas un uzskaitīja indes, kas šo iekšējās sekrēcijas sistēmu grauj un bojā. Pirmkārt, tie ir fungicīdi, herbicīdi un pesticīdi (arī broma liesmu slāpētāji, alkilfenoli, nonifenols, bisfenols A, ftalāti, dioksīni pie šķīdinātājiem, mazgāšanas līdzekļi, daļa plastmasas, smagie metāli).

Bērni ir tie, kam visvairāk tiek grauta endokrīnā sistēma. Visnopietnāk tā tiek grauta zīdaiņa vecumā un pubertātes vecumā. Pesticīdi un fungicīdi bērna iekšējās sekrēcijas sistēmu ietekmē divējādi: vai nu priekšlaikus veicinot dzimumattīstību, vai arī bojājot dzimumšūnas, kas nereti nozīmē dzimumattīstības aizkavēšanu, kas meitenēm nozīmē neauglību un menstruālā cikla traucējumus.

Gandrīz par visiem pesticīdiem, fungicīdiem, herbicīdiem ir aizdomas, ka tie varētu būt hormonālās sistēmas traucētāji, grāvēji vai izraisīt vēzi (kancerogēni). Tas nozīmē, ka šie pesticīdi varētu būt kaitīgi pat ļoti mazās devās un drošu koncentrāciju tiem nemaz nevar noteikt. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) atzīst, ka par vairākiem pesticīdiem šobrīd pietrūkst datu drošu normu izstrādei, tomēr atļauj tos lietot. Šāda rīcība parāda pretrunas pašreizējā pesticīdu regulējumā – lai gan Eiropas augu aizsardzības līdzekļu regula (EK) 1107/2009 nosaka, ka var lietot tikai tādus pesticīdus, kas nerada ne īstermiņa, ne ilgtermiņa kaitējumu videi, cilvēkiem un citiem organismiem, faktiski pesticīdus ļauj pārdot un izmantot arī tad, ja pastāv nepietiekami pierādīta kaitējuma iespēja.

Pašlaik Eiropas Parlaments ir nolēmis pārskatīt pesticīdu regulējumu, jo ir itin labi informēts – pesticīdi kaitē. Daļa pesticīdu, kas ir nervu indes, vairs nav pieejama neprofesionāļiem, bet joprojām tiek tirgota profesionāļiem.

Regulējums mainās. Piemēram, pirms diviem gadiem pesticīds bija nopērkams lielveikalā, šodien jau atzīts par onkogēnu un aizliegts. Savukārt Zemkopības ministrijas ierēdņi turpina ziņot, ka visi pārējie vēl šodien neaizliegtie pesticīdi esot labu labie, gluži kā pirms diviem gadiem par teju veselību veicinošu atzina to, kas šodien aizliegts.

Latvijā nav derīgu, statistiski apstiprinātu datu – cik daudz pesticīdu mēs lietojam. Mēs dzīvojam naivā ilūzijā, ka pesticīdus lietojam mazāk nekā attīstītajā Rietumeiropā un ka daba mums ir zaļa, mežu daudz un nav ko satraukties.

Toties Latvijā pēdējos gados vērojams straujākais pesticīdu tirdzniecības pieaugums Eiropā. Iespējams, pesticīdu lietojums uz hektāru mums īpaši daudz nepalielinās, taču pieaug hektāru skaits, kur šīs indes tiek lietotas, un līdz ar to arī pieaug slodze dabai un produkcijas apjoms, kurā pesticīdi vai to atliekvielas ir atrodamas.

Orhūsas konvencijā teikts, ka informācijai par vidi ir jābūt pieejamai cilvēkiem un sabiedrībai. Latvijā Zemkopības ministrijas pakļautības iestādes informāciju visādi slēpj, it kā aizsargājot konfidencialitāti, it kā aizsargājot izplatītāju intereses. Datiem būtu jābūt atslepenotiem.

Pesticīdu, fungicīdu un herbicīdu ļauno ietekmi uz veselību pēta žurkām, nevis cilvēkiem. Žurka nav mazs cilvēks.

Valda ļoti daudz mītu par pesticīdiem, jo cilvēkiem šķiet: ja reiz ir iziets riska novērtēšanas process, ja reiz pesticīds ir tirgū, ja nu reiz šis pesticīds ir autoritatīvu iestāžu apstiprināts, tad tas ir drošs.

Diemžēl realitāte ir tāda, ka zinātne, kas pierāda pesticīdu kaitīgumu, allaž skrien pakaļ ražotājam, kas jau saražojis jaunu indi un pārdod to kaisīšanai uz lauka, mazdārziņā zemenēm vai puķupodā uz palodzes.

Uz visiem Latvijā pieejamiem pesticīdu iepakojumiem, kas ir atļauti iedzīvotājiem iegādei, ir rakstīts, ka darbam ar pesticīdiem ir vajadzīgs speciāls darba apģērbs un speciāli cimdi. Šis brīdinājums tiek permanenti ignorēts. Interesanti, kā būtu, ja lauksaimniekiem, kas slimo ar vēzi, pirms ārstēšanas pajautātu – vai tu pesticīdus kaisīji, lietojot aizsargtērpu, respiratoru un cimdus?

Pesticīdu izvērtēšanai pietrūkst datu. Pētījumus ar cilvēkiem mūsdienās veikt nevar, pat ja atrastos brīvprātīgie, kas ēstu vai speciāli elpotu pesticīdu putekļus. Un būtu visai grūti atrast 100 brīvprātīgos, kas būtu gatavi sev kaisīt virsū glifosātu, visbiežāk pazīstamu kā "Roundup". Un vēl mazāk kāds pētniecības nolūkos būtu gatavs pesticīdus kaisīt uz galvas bērniem, bet tas, kas būtu jāpierāda, – pesticīdi, herbicīdi un fungicīdi visbīstamākie ir tieši bērniem, jo tieši augšanas periodā grauj iekšējās sekrēcijas sistēmu. Ar pesticīdiem vēl papildu grūtības rada fakts, ka tos bērns arī apēd, ne tikai ieelpo. Tiem, kas pesticīdus lieto mazdārziņa vai istabas puķu poda apkaisīšanai, pesticīdi iejaukušies arī mājās putekļos un, kā jau visas ļoti aktīvas ķīmiskas vielas, viegli uzsūcas caur ādu.

Tā kā tiešu pētījumu ar cilvēkiem nav, pesticīdu aizstāvji apgalvo, ka nav pietiekami daudz pētījumu, kas pierādītu pesticīdu graujošo ietekmi uz veselību. Vīrišķās dzimumspējas traucējumu izraisīšana ir pierādāma gandrīz visiem pesticīdiem, bet Latvijā nav pieņemts skaļi runāt par tēmu "nestāvēs".

Pesticīdu kaitīgumu parasti pēta nevis cilvēkiem, bet gan žurkām. Un tomēr – cilvēks nav liela žurka. Tas, ko mēs nekādi nevaram izpētīt žurkai, ir ķimikālijas iespaids uz psihoemocionālo veselību. Piemēram, ar lielu varbūtību tieši sadzīves ķīmija un pesticīdi ir galvenais vaininieks pieaugošajam autismam un bērnu psihoemocionālajai nestabilitātei. Ar lielāko varbūtību pesticīdi var ietekmēt bērnu attīstību – tie sāk vēlāk runāt. Iedomājieties – bērns dzīvo pie rapša lauka, tāpēc sāk runāt vēlāk un skolā mācās sliktāk. Bet pierādīt šo sasaisti ir grūti, jo līdzās pesticīdiem ir vēl daudz dažādu apstākļu, kaut vai sadzīves santehnikas tīrīšanas ķīmija.

Žurka nav mazs cilvēks, dzīvo ievērojami īsāku mūžu, ir ar pilnīgi atšķirīgu vielmaiņu. Grūti izvērtēt, vai žurciņa būtu saslimusi ar otrā tipa cukura diabētu pēc daudziem gadiem, bet saslimstības ar diabētu kritisks pieaugums arī ir viens no iekšējās sekrēcijas grāvējvielu ietekmes rezultātiem.

Un vēl – iespēju noteikt pesticīdu metabolītus cilvēka ķermenī praktiski nav, jo šīs analīzes ir ļoti dārgas un Latvijas lielās laboratorijas šos izmeklējumus nepiedāvā.

Pesticīdi un to paliekas nonāk gan akas ūdenī, gan dārzeņos un augļos, pat govs pienā. Šī inde grauj bērnu imūnsistēmu un kavē iekšējās sekrēcijas orgānu attīstību.

Daba tiek saindēta nepārtraukti. Pesticīdi un herbicīdi, kas tieši ietekmē dzimumšūnas un iekšējās sekrēcijas dziedzerus, nonāk zemē, bet vēlāk arī ūdeņos. Agri vai vēlu, bet pesticīdi nonāk akas ūdenī, tie jau ir nonākuši dziļos Latvijas gruntsūdeņos.

Pesticīdi ietekmē hormonālo sistēmu zivīm un abiniekiem, kas tagad peldas šajā pesticīdu šķīdumā. Zivis, kas peld saindētās ūdenskrātuvēs, mēs zvejojam ēšanai. Pesticīdus mēs apēdam ar pārtiku – gan saknēm un dārzeņiem, gan pienu un gaļu. Pesticīdi ir gaisā, ko mēs elpojam, tie ir Rīgas putekļos Rīgas gaisā, tie nonāk nepārtrauktajā dabas ciklā, kurā cilvēks iekļauj nāvējošu indi.

Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūts pievienojies Cilvēka biomateriālu programmai Eiropā, tā sauktajam "lielajam projektam", un pēta simt ģimenes, kas dzīvo vismaz 250 metru tuvumā laukiem, ko kaisa ar pesticīdiem, herbicīdiem un fungicīdiem. Sākot pētījumu, atklājās, ka Latvijā ir vairākas skolas, pie kurām tiek smidzinātas indes uz lauka, bet bērni klasē mācās pie atvērta loga.

Fungicīdi, pesticīdi un herbicīdi ietekmē ne tikai dzimumšūnas, bet arī dzimumorgānu attīstību – bērni dzimst ar iedzimtām dzimumorgānu anomālijām, un šīs anomālijas skar gan zēnus, gan meitenes. Ar pesticīdiem un citām indēm saistāms arī uzmanības deficīta sindroms bērniem un hiperaktivitāte.

Ar pesticīdiem un fungicīdiem tiek grauta arī mūsu imūnā sistēma, tiek mainīta imūnās sistēmas reaktivitāte. Protams, mums nav iespējams ļoti straujo autoimūno slimību pieaugumu norakstīt tikai uz pesticīdiem, bet ir pilnīgi droši, ka kopā ar sadzīves ķīmiju, indēm ražošanā, celtniecībā un degvielā, kā arī konservantiem uzturā pesticīdiem ir loma imūnās sistēmas graušanā. Jebkurš, kas saslimis ar autoimūnu slimību, var ar pilnu pārliecību pesticīda tirgotāju uzskatīt par savas nelaimes vaininieku. Un vēl pesticīdi un fungicīdi rada papildu iespēju saslimt ar cukura diabētu.

Pesticīdi, herbicīdi un fungicīdi ir androgēna inde. Pesticīdu kaisītājam nestāvēs (būs vāja erekcija) un būs slikti spermatozoīdi.

Gandrīz uz visiem mūsdienās pieejamo pesticīdu iepakojumiem smalkiem (teju nesalasāmiem) burtiņiem ir rakstīts, ka tie var izraisīt androgēnas problēmas. Vienkāršoti tas nozīmē – nestāvēs, smalkā valodā – būs erekcijas traucējumi un sperma būs slikta – nederēs bērnu radīšanai.

Zēniem un jauniem vīriešiem, kas strādā zemkopībā, endokrīnās sistēmas grāvējvielas ievērojami samazina spermas kvalitāti, tā kļūst vāja vai ļoti slikta (nevar apaugļot olšūnu), kā arī rada fertilitātes traucējumus. Retāk endokrīnās sistēmas traucējumi izpaužas kā infantilitāte.

Tam, kas kaisa pesticīdus uz lauka, vajadzēs aicināt talkā kaimiņu pie savas sievas bērna ieņemšanai. Es vēlos likt pie sirds katram lauksaimniekam – jums nav jāpilda saimnieka rīkojums kaisīt pesticīdus – lai viņš kaisa pats, lai viņam pašam nestāv, ja viņš tik ļoti grib indēt cilvēkus un laukus.

Tie, kas kaisa pesticīdus, ātrāk nomirs ar prostatas vēzi. Pierādīts, ka pesticīdi veicina prostatas vēža agrīno attīstību, un kancerogēnais efekts attiecas arī uz pārējo endokrīno un reprodukcijas sistēmu. Pieaugošā olnīcu, dzemdes, dzemdes kakla, sēklinieku, virsnieru dziedzeru vēža incidence lielā mērā saistīta ar pesticīdu, fungicīdu un herbicīdu lietošanu.

Visbriesmīgākais vērojums Latvijas laukos – sēž pie traktora stūres jauns vīrietis bez respiratora, viņam blakus zēns, visnotaļ viņa dēls, protams, arī bez respiratora. Tēvs sava stulbuma dēļ bendē sava dēla veselību.

Pesticīdi iznīcina mūsu dabas daudzveidību. Iznīcina kukaiņus, putnus, dzīvniekus. Iznīcina vientuļās bites un kamenes, kas apputeksnē augus.

Globālās bioloģiskās daudzveidības samazināšanās var radīt būtiskus riskus cilvēces spējai nodrošināt sevi ar pārtiku, teikts ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) ziņojumā. Šogad "Biological Conservation" brīdina, ka nākamās desmitgades laikā varētu izzust vairāk nekā 40% pasaules kukaiņu sugu, un tam būs katastrofāla ietekme uz planētu.

Šobrīd visvairāk apdraudēti no lauksaimniecības ķimizācijas ir tauriņi un vaboles. Ievērojami samazinājies spāru un augļmušu sugu skaits un arī kopējais kukaiņu skaits. Kukaiņu iznīcināšana ir arī stāsts par barības ķēdi, kur līdz ar kukaiņiem izzudīs arī citi kukaiņi, putni, abinieki, rāpuļi un zīdītāji, tie, kas no šiem kukaiņiem pārtiek.

No tautsaimniecības viedokļa lielāko postu pesticīdu kaisītāji nodara biteniekiem.

Runājot par bitēm, pirmā asociācija mums ir medus bite. Bišu saimes ir lielas, bitenieki ir iemācījušies saimes pasargāt no medus vākšanas tieši no apputeksnētajiem tīrumiem. Ja bišu saime ir labi paēdusi, ja tai nav cita stresa faktora, tad lielākoties saime izdzīvos pēc pesticīdu kaisīšanas dravas tuvumā, kaut arī kādu brīdi vārguļos, varbūt neienesīs tik daudz medus.

No pesticīdiem vairāk cieš kamenes, kurām ir mazākas saimes, turklāt kamene nepārlido lielu gabalu, medu vākdama. Tomēr ziedu un augu apputeksnēšanā kamenei ir lielāka nozīme. Kamenēm labāk patīk dzīvot tanī laukā, kuru tās tieši arī apputeksnē, jo viņas parasti apmeklē ziedus tuvu savai saimei.

Medus bite lido diezgan tālu, teiksim, kilometrus trīs, bet dažkārt putekšņiem bagātu ziedu meklē pat 10 kilometrus attālu. Tiesa, tad iegūtā medus raža ir krietni mazāka, jo bite ļoti daudz enerģijas patērē lidojot. Kamenes un vientuļās bites darbības rādiuss ir daži simti metru. Attiecībā uz medus bitēm pesticīdu kaisīšanas gadījumā mēs varam runāt par procentiem, bet vientuļās bites pesticīdi iznīcina pilnībā. Zviedrijā daļu pesticīdu aizliedza nevis medus bišu dēļ, bet vairāk vientuļo bišu dēļ, jo pesticīdi izrādījās nāves spriedums vientuļajām bitēm un vienlaikus – daudzām savvaļas puķēm un augiem, ko apputeksnē tikai kamenes un vientuļās bites.

Esmu saņēmis arī protesta vēstules par savu viedokli – apturēt nekontrolētu pesticīdu lietošanu. Kādā vēstulē, kuru saņēmu no Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētājas Māras Rudzātes, būtisks arguments pesticīdu aizstāvībai bija ziņa, ka man kā ārstam nu gan vajadzētu zināt, ka iznīcināt dārzos žurkas ir ļoti labi, jo žurkas pārnēsā leptospirozi. No šīs loģikas – iznīcināt slimību pārnesējus – izriet aksioma: tā kā 99% cilvēku slimību pārnēsā cilvēki, tad būtu jāiznīcina cilvēki, lai nepārnēsātu slimības. Bet, nenododoties absurdiem spriedumiem, jāsecina, ka Augļkopju asociācijas līdere tiešām par žurkām uzskata visus grauzējus vai kukaiņēdājus, kas dzīvo dārzā, pļavā vai uz lauka, – strupastes, klaidoņpeles, susurus, ciršļus, kurmjus, ka tikai žurkai līdzīga galva, rumpis un aste. Dārza miglotāji un gatavās produkcijas apsmidzinātāji noliktavā pilnīgi noteikti neiznīcina žurkas, bet dabas daudzveidību. Starp citu, ģenētiski pele cilvēkam ir daudz tuvāka nekā cirslim.Pesticīdi ir ārkārtīgi kaitīgi meža dzīvniekiem. Uzberot pesticīdus gliemežiem, kā likums, izdodas iznīcināt tuvējās apkārtnes dzeguzes, pupuķus un žagatas, kam šie gliemeži ir ikdienas uzturs un kas gardu muti apēd pussprāgušos, no čaulas gandrīz izlīdušos saindētos gliemežus. Gandrīz visu Latvijas pupuķu (viens no skaistākajiem Latvijas putniem) saimi Pierīgas mežos pirms dažiem gadiem izdevās iznīcināt, jo pesticīdu, kas jau bija aizliegts kā pesticīds, turpināja tirgot kā zemesvēžu indi. Zemesvēži pēc šīs indes kaisīšanas vagās izlīda no zemes un nosprāga labi redzamās vietās, un pupuķi tos notiesāja.

Nepārdomātas herbicīdu un fungicīdu lietošanas dēļ rodas antibakteriāla rezistence, cilvēka rīcībā nebūs antibiotiku, lai ārstētu infekcijas slimības.

Baktērijas ir viena no būtiskākajām dzīvās dabas sastāvdaļām. Cilvēkam ir 10¹³ šūnu, bet viņa kuņģa un zarnu traktā, uz ādas, elpceļos, urīnvados, dzimumorgānos dzīvo 10¹⁴ mikroorganismu – baktēriju, sēņu, mikoplazmu, amēbu, vienšūņu utt. To mēs saucam par cilvēka mikrobiomu, un bez šīm baktērijām cilvēks dzīvot nevar. Laiku pa laikam cilvēkā savairojas kaitīgas baktērijas, kas izraisa slimības, un šīs baktērijas mēs apkarojam ar antibiotikām, pie reizes nogalinot arī labās, mums vajadzīgās. Tomēr bez antibiotikām cilvēki šodien izdzīvot nevarētu.

Baktērijas kļūst rezistentas pret antibiotikām, ja ar šīm antibiotikām pārmērīgi iedarbojas uz tām. Baktēriju izturīgie celmi pārdzīvo zāļu iedarbību, iegūst spēju pretoties zālēm un nodod šo rezistences iezīmi nākamajām paaudzēm. Vēl vairāk – šie izturīgie celmi nodod šo rezistenci arī pārējām baktērijām, kas nav tieši bijušas iesaistītas notikumā, tostarp arī tādām baktērijām, kas izraisa cilvēka slimības. Būtiski ir tas, ka dažādos veidos, galvenokārt ar plazmodijiem, baktērijas savāc rezistences iespējas pret daudzām antibiotikām vienlaikus, arī pret tādām, ar kurām nav saskārušās. Tiesa, baktērijas ar rezistenci ir mazāk izturīgas, jo šī rezistences sistēma tām ir kā smaga nasta. Un tomēr – mūsdienās baktērijas iemācījušās būt konkurētspējīgas ar visām rezistences "nešļavām".

Mums visiem jāuztraucas par rezistences attīstību. Mikroorganismu rezistence rodas tad, ja mikroorganisms, kuru pirms tam nogalināja konkrētas zāles, spēj pārdzīvot ārstēšanu ar tām pašām zālēm. Viens no nozīmīgākajiem baktēriju rezistences gadījumiem pasaulē ir multirezistentas tuberkulozes attīstība, kas prasa ilgstošu un dārgu pacientu ārstēšanu, kā arī palielina nāves gadījumu skaitu. Pneimoniju, tuberkulozi, gonoreju un salmonelozi kļūst grūtāk ārstēt, jo to ārstēšanai izmantotās antibiotikas kļūst mazāk efektīvas. Rezistence pret antibiotikām izraisa ilgāku pacientu ārstēšanos slimnīcā, augstākas medicīniskās izmaksas un paaugstinātu mirstību. Baktēriju rezistence liek ārstiem izrakstīt daudz jaudīgākas zāles, no kurām dažas rada papildu problēmas, piemēram, nieru bojājumus un nieru mazspēju.

Rezistenci pret antibiotikām mikrobi iegūst, ne tikai saņemot masīvu antibiotiku terapiju slimnīcā, kur pacientam tiek ārstēta pneimonija vai pielonefrīts. Ievērojami lielāks rezistences risks ir no tā, ka baktērijas veido savu rezistenci pret līdzīgām ķīmiskām vielām. Kad lauki tiek apkaisīti ar herbicīdiem un fungicīdiem, lielākā daļa baktēriju iet bojā, bet citas izveido rezistenci pret šo fungicīdu vai herbicīdu un šo rezistenci nodod citām baktērijām. Nelaime ir tā, ka liela daļa mūsu herbicīdu un fungicīdu pēc uzbūves ir ļoti līdzīgas indes stiprākajām antibiotikām, jo apstādina šūnu vielmaiņu un vairošanos, bremzē dažādus attīstības ciklus vai šūnu membrānas caurlaidību. Arvien vairāk rakstu un ziņojumu atrodams par rezistenci pret tām antibiotikām (piemēram, kolistīnu un karbapenēmiem), kas ir cilvēku šobrīd pēdējā aizsardzības līnija pret infekcijas slimībām, bet šī rezistence radusies galvenokārt no baktēriju saskarsmes ar lauksaimniecībā izmantojamām indēm.

Pesticīdu lietošana ir globālās ķīmijas industrijas vieglas peļņas avots un profesionāls mārketings, kamdēļ pesticīdus lieto gan uz lauka, gan mazdārziņā un pat istabas puķēm.

Pesticīdu lietošanā, tāpat kā daudzu citu lauksaimniecības aktivitāšu gadījumā, mēs varam vilkt paralēles ar medicīnu. Parasti pesticīdus izmantojam cīņā ar simptomiem. Zemnieks nemeklē, kas ir problēmas patiesais cēlonis. Pesticīdu tirgotājs jau stāv aiz stūra un klāsta, ka ar pesticīdiem visas problēmas tiks atrisinātas (patiesībā atrisinātas tiks tikai šī tirgotāja maciņa problēmas). Šķietami lēts risinājums ar īstermiņa, ātru rezultātu.

Klasisks pesticīdu tirgotājs, kas savu reklāmlapiņu iemāca arī zemniekam, redz tikai vienu taureni – piemēram, kāpostu balteni, kura kāpuri tiešām labprāt mielojas ar kāpostiem. Bet kāpostu baltenis savairojas galvenokārt tādēļ, ka ir noindēti putni, kas ir šī taureņa dabīgie ienaidnieki, un citas taureņu un kukaiņu sugas, kuras uztur dabā līdzsvaru. Pesticīdu lietošana jebkurā gadījumā izjauc līdzsvaru dabā, un tas agri vai vēlu noved pie jaunas ķimizācijas (izdevumu un dabas indēšanas) nepieciešamības.

Tieši tikpat liela problēma kā lielsaimnieks ar traktoru un pesticīdu smidzinātāju ir mājsaimniece, kas noindē kukaiņus uz sava rožu krūma vai istabas puķu poda, bet vēl sliktāk – uz zemenēm, ko laipni baro saviem mazbērniem vai pārdod tirgū. Tiesa, man nav ne mazāko ilūziju, ka poļu zemnieks uz pesticīdu kaisīšanu ir mazāk čakls un ka poļu zemenēs pesticīdu varētu būt mazāk. Ir diezgan daudz apliecinājumu tēzei, ka vidējais mazdārznieks indes uzkaisa vairāk nekā lielsaimnieks. Mums atliek tikai viens – uzticēties bioloģiskajiem lauksaimniekiem.

Dihlordifeniltrihloretāns (DDT) joprojām Latvijas vidē

Latvijas ornitologi joprojām norāda uz DDT esamību Latvijas laukos. Ārsti DDT uzskata par vienu no nozīmīgākajām iekšējās sekrēcijas līdzekļu kavētājvielām, kas rada gan īslaicīgas, gan ilglaicīgas veselības problēmas. Cilvēkiem, kuriem darbā ir saskarsme ar DDT, ir tendence uz aptaukošanos, paaugstinātu asinsspiedienu un cukura līmeņa izmaiņām asinīs, bet ilgtermiņā DDT izraisa nopietnas problēmas vairošanās sistēmā. Latvijas galvenais andrologs jeb vīriešu ārsts Juris Ērenpreiss saka, ka lielā mērā ilgstošās DDT lietošanas dēļ mūsdienu vīriešiem esot maz spermatozoīdu un slikta sperma (vīriešu neauglība). Pasaules literatūrā, norādot uz DDT kaitīgumu, akcentētas tiek augļa anomālijas, kas rodas grūtniecības laikā.

DDT pasaulē kļuva ļoti populārs 2. pasaules kara gados, un šīs ķīmikālijas uzvaras gājiens ilga līdz sešdesmitajiem gadiem. Visvairāk DDT izmantoja cīņā pret cece mušām un malārijas odiem, nosmidzinot džungļus un purvus. DDT uzkrājas dzīvajos organismos – salīdzinoši nelielā koncentrācijā planktonā, stipri vairāk – sīkajās zivīs, bet vēl vairāk lielākās zivīs, kas pārtiek no sīkajām. Protams, visvairāk DDT uzkrājas cilvēkos, jūras putnos un leduslāčos. Ja mūsdienās leduslāču galvenais apdraudējums ir ledus klājuma samazināšanās Ziemeļu Ledus okeānā, tad pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tie pārstāja vairoties DDT dēļ.

DDT Latvijā tika plaši lietots līdz 1967. gadam, kad to aizliedza. Viedokļi ir dažādi, bet Latvija bija ja ne pati pirmā, tad vismaz viena no pirmajām zemeslodes teritorijām, kur šī inde tika aizliegta. Lai cik tas dīvaini neliktos, Latvijas sešdesmito gadu biologi bija spējuši pārliecināt PSRS vadību ļaut Latvijai būt par aizlieguma pilotprojektu. Jāpiebilst, ka visā PSRS kopumā šī viela netika aizliegta nekad.

Eiropā DDT tika aizliegts septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, taču joprojām šī viela tiek izmantota Indijā, Bangladešā un atsevišķās Āfrikas valstīs malārijas odu nīdēšanai. Tāpat pasaules literatūrā atrodamas ziņas, ka DDT joprojām izmanto, ieberot ūdenstilpnēs, kurās tiek audzētas pangasijas un paltusi, lai cīnītos ar pārliekā blīvumā mītošo zivju parazītiem.

Sešdesmito gadu beigās DDT ietekmē lielākā daļa stārķu un mazo ērgļu olu palika neizperētas – mazuļi neizšķīlās pārliecīgās ķimikālijas koncentrācijas dēļ. Tagad – gandrīz piecdesmit gadu aizlieguma laikā – situācija ir ievērojami uzlabojusies, gandrīz visur stārķu un ērgļu mazuļi dzimst.

Latvijas zemnieki, kas ar DDT bija apkarojuši Kolorādo vaboles un kāpostu balteņus, nesteidza atdot savus krājumus. Daudz mucu ar indi tika ierakts zemē, daudz DDT tika lietots vēl deviņdesmitajos gados. Tagad šur un tur zemē ieraktās mucas sarūsējušas, gruntsūdeņi izskalojuši to saturu, inde nonāk augsnē un ūdenī. Visvairāk tā uzkrājas vardēs, tritonos, kukaiņos, ko savukārt apēd melnie vai baltie stārķi. Ornitologi, kas novēro mūsu dižo putnu ligzdas, nereti pamana, ka kāds dējums atkal gājis zudībā – putnēni nav izšķīlušies. Tas ir galvenokārt uzņemto pesticīdu dēļ. No senas DDT apglabājuma vietas inde tiek arī govij, aitai vai citiem lopiem, kas ganās saindētajā rajonā, bet pēc tam – cilvēkam, kas šos lopus apēd.

Tā laiku pa laikam mēs atkal apdraudam sevi ar vienu no baisākajām 20. gadsimta indēm.

Pesticīdi un herbicīdi globālā kontekstā – pirmās globālās uzvaras cīņā ar dabas un cilvēku bendēšanu

Mūsdienu cīņa pret pesticīdiem sākās Argentīnā, kur uz ģenētiski modificētām sojas pupām varēja daudz vairāk kaisīt glifosātu – pupas neiznīka. Taču valstī pieauga ģenētisku slimību izplatība un bērnu skaits ar iedzimtām kroplībām.

Austrālijā krokodili pārstāja dēt olas. Izrādījās, ka pilnīgi visi šajā valstī lietotie pesticīdi ietekmēja Austrālijas krokodilu tēviņu fertilitāti. Pētot krokodilus, noskaidrojās, ka pesticīdi uzkrājas aknās un kaulos. Un atrada, ka pesticīdi krokodiliem izraisa aptaukošanos un insulīna rezistenci.

Kopš tā laika pētījumi ir pierādījuši, ka arī pie diabēta un insulīna rezistences lielā mērā vainojamas dažādas indes, no kurām pirmajā vietā ir pesticīdi. Skandināvi satraucās – kāpēc pazūd daudzas puķu sugas pļavās un purvos, bet nereti arī dārznieki brīnījās par ziedu nīkuļošanu – izrādījās, ar pesticīdiem bija iznīdētas vientuļās bites, kas šos ziedus apputeksnēja.

Tiesa, gadu desmitiem jebkuras iebildes pret pesticīdiem tika apkarotas – dabas pētniekus izsmēja, sūdzēja tiesā, apvainoja (un tā rīkojas vēl šodien). Ķīmiskie koncerni tērēja milzu līdzekļus publiskās telpas piesārņošanai ar pesticīdu slavas dziesmām, viņiem piebalsoja zemnieki un ierēdņi.

Un tad lēnām kļuva skaidrs, ka īstie noziedznieki ir tie, kas izplata un pārdod pesticīdus un citas indes. Globāli lauku indes un ķīmiju ražo lieli starpnacionāli uzņēmumi, ko dzen viens dzinulis – nauda. Un šie uzņēmumi var ieguldīt milzu līdzekļus tiešā un netiešā reklāmā, kā arī lobēšanā, kā smalki tiek saukta Eiropas un Latvijas parlamentāriešu, politiķu un ierēdņu pārliecināšana (un visi izvairās lietot vārdu "korupcija" pat tad, kad pesticīdu un herbicīdu tirgotāji iemājo Zemkopības ministrijas ēkā).

Patiesībā zemkopis tiek dažādos veidos pārliecināts, ka bez pesticīdiem, herbicīdiem un fungicīdiem viņa raža būs mazāka vai pat visa ies bojā. Zemkopis pērk indi un maksā bargu naudu par to, ka viņa lauki tiek noplicināti, Latvijas daba sagandēta, ūdens pie viņa mājām saindēts, pašam tiek sagrauta veselība, bet viņa bērniem būs dzimumorgānu un dzimumsistēmas problēmas.

Un vēl – publiskajā telpā pesticīdus aizstāv ne jau pesticīdu tirgotāji, kas gūst miljoniem lielu peļņu uz zemes, cilvēku, dzīvnieku un augu indēšanas un noindēšanas rēķina. Pesticīdu aizstāvju lomu uzņemas caurkrituši politiķi (sagadīšanās pēc no ZZS rindām) vai nevalstisko organizāciju līderi. Kā jau šajā rakstā minēju, saņēmu agresīvu vēstuli uz veidlapas no Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētājas Māras Rudzātes (izcila Latvijas augļkope, kas Līvbērzē audzē gardas krūmmellenes). Viņa mani kopā ar docenti Janu Simanovsku bargi kritizēja. Mani kritizēja īpaši jau par to, ka radioraidījumā skaidroju: vīriešiem, kas kaisa pesticīdus, nestāvēs, proti, būs erekcijas traucējumi. "Nu kā tā var, nu kā tā var." Augļu un ogu ražotājiem gan pašiem vajadzētu saprast – "kā tā var, kā tā var" attiecas uz viņiem pašiem un viņu darbiniekiem, kam noteikti sliktāk stāvēs pesticīdu un herbicīdu dēļ.

Man jau bija vēlme rakstīt – nepērciet Latvijas Augļkopju asociācijas biedru produkciju, jo viņi ir indes (pesticīdu, herbicīdu, fungicīdu) apoloģēti. Bet tā tas droši vien nav – vienkārši informācija, ko pār viņiem nolējuši ražotāji un tirgotāji, viņiem šķiet pārliecinoša kā komunisma uzvara pirms četrdesmit gadiem: pesticīdi, herbicīdi, fungicīdi, viņuprāt, nav kaitīgi, jo vēl nav aizliegti.

Globāli cīņa ar pesticīdiem šogad guvusi nopietnu uzvaru. Šā gada martā ASV zvērināto tiesa nolēma, ka agroķīmijas uzņēmumam "Monsanto" ir jāsamaksā 81 miljons ASV dolāru amerikāņu pensionāram, kura saslimšanu ar vēzi ir veicinājis šā uzņēmuma ražotais herbicīds "Roundup".

Zvērināto tiesa Sanfrancisko konstatēja, ka šī firma bijusi "nolaidīga, neizrādot saprātīgu piesardzību", lai brīdinātu par šā produkta riskiem. Tiesa nosprieda, ka "Monsanto" 70 gadus vecajam Edvīnam Hardemenam jāsamaksā 75 miljoni dolāru kā atlīdzība par kaitējumu, 5,6 miljoni dolāru kā kompensācija un 200 000 dolāru par ārstēšanās izdevumiem. Zvērināto tiesa arī konstatēja, ka "Roundup" dizains bija ar defektiem un ka šim produktam nebija pietiekamu brīdinājumu par potenciālo lietošanas risku.

Te gan jāsaprot, ka lielākais pasaules glifosāta ražotājs "Monsanto" vairs nav amerikāņu īpašums, bet gan ir vācu (Leverkūzenes) ķīmijas koncerna "Bayer" pārpirkts (formāli apvienots). Lielai daļai "Bayer" asociējas ar zālēm, piemēram, aspirīnu, bet patiesībā tas ir viens no globāli lielākajiem ķīmisko produktu ražotājiem uz zemeslodes. Tomēr amerikāņiem, iespējams, vieglāk bija nosodīt svešu investoru, nevis savu ražotāju.

Francijā "Roundup" šogad tika aizliegts. Latvijas Zemkopības ministrija bija viena no tām Eiropas Savienības struktūrām, kas balsoja par cilvēku un dabas indēšanu, proti, par ķimizācijas ar glifosātiem atļaujas pagarināšanu.