Jānis Bordāns: Cilvēki mums blakus  (39)

Tie ir tikai daži piemēri, kad cietumā kādu laiku pavadījušas personas atsāk savas noziedzīgās darbības. Lai cik labi strādātu, piemēram, Valsts probācijas dienests (un mums Latvijā tas patiešām ir labā līmenī), nevar gribēt, lai no ieslodzījuma vietas atbrīvotais, izgājis tādu dzīves skolu, kāda pašreiz pieejama Latvijas cietumos, neturpinātu iesākto. Traģēdijas bieži vien izraisa nevis konkrēts cilvēks vai institūcija, bet gan vienaldzīgas attieksmes un bezatbildīgas rīcības raisītu notikumu virkne. Iespējams, sekas būtu vēl sliktākas, ja ne pēdējos gados Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Valsts probācijas dienesta apjomīgais un mērķtiecīgais darbs ieslodzīto un bijušo ieslodzīto resocializācijā.

Lielākā daļa Latvijas cietumu ir drausmīgā stāvoklī. Vārda vistiešākajā nozīmē. Un labāki tie nepaliks. Nav iespējams cietumu pielāgot mūsdienu prasībām, ja tas ir būvēts 19. gadsimta pirmajā pusē. Jā, mums ir pat tādas ieslodzījuma vietas. Jaunākie – Olaines un Jēkabpils cietumi būvēti 20. gs. 70. gados, bet virknei cietumu vēsture ir krietni senāka. Piemēram, Grīvas cietums Daugavpilī uzbūvēts 1833. gadā, Liepājas cietums 1889. gadā, savukārt Rīgas Centrālcietums 1903. gadā.

Ņemot vērā vairāku ieslodzījuma vietu cienījamo vecumu, dažām cietumu ēkām ir kultūras pieminekļu statuss, līdz ar to apjomīga pārbūve nemaz nav iespējama. Šādu ēku uzturēšana un rekonstrukcija ir laikietilpīga un prasa arvien lielākus resursus. Nav iespējama ne efektīva ieslodzīto plūsmas organizēšana, ne personāla darba pilnveide. Sevišķi kritisks stāvoklis ir pašreizējā Liepājas cietumā un Iļģuciema cietumā, vienīgajā sieviešu cietumā Latvijā. Pirms vairākiem gadsimtiem būvētā infrastruktūra ir ideāli piemērota alternatīvas ieslodzīto kārtības radīšanai un aizliegto priekšmetu slēpšanai.

Mēs varam izlikties, ka viss ir kārtībā, taču nav tā, ka to nebūtu pamanījuši ārpus Latvijas. Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai (CPT Komiteja) jau ilgstoši kritizē Latviju par tās ieslodzījuma vietu slikto infrastruktūras stāvokli. CPT Komitejas pārskatos konstatētas apdrupušas sienas, nodilušas un reizēm sapuvušas grīdas, ārkārtīgi sliktā stāvoklī esoši sanitārie mezgli, ventilācijas un dienasgaismas trūkums, pastaigu laukumu trūkums un citas nepilnības. Ja nerīkosimies un stāvokli neuzlabosim, mēs varam publiski sagaidīt no CPT Komitejas nosodošu paziņojumu. Līdzīgus paziņojumus jau saņēmusi Krievija (par cietumiem Čečenijā), kā arī Turcija un Grieķija (par situāciju imigrācijas centros). Taču šos cietumus (piemēram, Daugavgrīvas cietuma Grīvas nodaļu, kurā sadzīves apstākļi ir viskritiskākie) slēgt nevaram, kamēr vien nav citas ieslodzījuma vietas, uz kuru pārvietot ieslodzītos.

Daudzi par to teiks – kas no tā, noziedznieki ir pelnījuši savu likteni un apstākļus, jebkāda auklēšanās ir solis ceļā uz pasaulē sastopamajiem galējiem piemēriem, kad ieslodzītajiem tiek nodrošināti televizori, makšķerēšana un izjādes ar zirgiem. Šobrīd mēs runājam par elementāru standartu ievērošanu un lietderīgu valsts budžeta līdzekļu izmantošanu. Vecām ēkām uzturēšanas izmaksas ir daudzkārt lielākas. Pats galvenais – mēs runājam gan par cietuma personāla, gan par sabiedrības drošību kopumā. Infrastruktūra ietekmē ne tikai ieslodzītos, bet visupirms arī cietumā strādājošos. Laikā, kad darba ņēmēju prasības pret darba vidi un, pats galvenais, elementāru drošību, pieaug, kļūst arvien grūtāk nokomplektēt un motivēt cietumu personālu.

Atvērsim acis un pieņemsim realitāti – ieslodzītie ir daļa no mūsu sabiedrības. Ieslodzījuma mērķis ir nevis iespundēt ieslodzīto kaut kur sapūšanai un nomiršanai, bet gan īstenot vienu no sabiedriskā līguma pamatelementiem – par noziegumu jāsaņem sods. Ieslodzītajiem ir jāapzinās sevi kā daļu no sabiedrības, kura to uz laiku ir izolējusi no ciešākas saskarsmes, lai dotu iespēju mainīties. Vai pastāv iespēja mainīties situācijā, kad tev neskaitāmi gadi jāpavada pārbāztā kamerā ar nefunkcionējošiem sanitārajiem mezgliem un agresīviem kameras biedriem? Tādā sabiedrībā, kur daļa ieslodzīto ir naidīgi noskaņoti pret cietuma administrāciju, neatzīst savu vainu un uzskata, ka cietumā atrodas nepamatoti, runāt par resocializāciju un recidīva mazināšanu ir ne tikai sarežģīti, bet bieži vien arī neiespējami.

Katru gadu no ieslodzījuma vietām tiek atbrīvoti vairāki tūkstoši ieslodzīto (gan notiesātie, gan apsūdzētie). Pēc atbrīvošanas šie cilvēki dzīvo mums līdzās, kaimiņos. Nereti viņi pārvietojas pa tiem pašiem maršrutiem, kurus ikdienā izmanto mūsu bērni, varbūt kādam viņi ir darba kolēģi. Reizēm mēs viņus neredzam un tādam arī būtu jābūt ieslodzījuma mērķim – brīvības atņemšanas sodu izcietušais integrējas sabiedrībā un neizdara jaunus noziegumus. Diemžēl, Latvijas gadījumā skaitļi liecina par pretējo. Novecojis cietums bieži vien sabiedrībai nav devis neko vairāk kā vien vēl deģenerētāku un uz visu cilvēci niknāku indivīdu.

Lai kā censtos Ieslodzījuma vietu pārvaldes vai Probācijas dienesta darbinieki, visos gadījumos situāciju uzlabot nav iespējams, taču mēs noteikti varam darīt vairāk. Bieži vien pietiek ar elementāru cieņu, kas šajā gadījumā ir ar pelējuma sēnīti neapsēsta cietuma kamera, funkcionējošs tualetes pods, normāls pastaigu laukums un darbam piemērotas telpas personālam.

Tieši tāpēc par vienu no saviem mērķiem esmu izvirzījis to, ko uzsāku jau 2012. gadā, kad pirmo reizi ieņēmu tieslietu ministra amatu – jauna Liepājas cietuma būvniecību. Un šeit atkal kā piemērs kalpo mūsu ziemeļu kaimiņi. Kopš neatkarības atjaunošanas Igaunijā ir uzbūvēti trīs (!) jauni cietumi. Trīs! Interesants ir fakts, ka Igaunijas gadījumā daudzi ieslodzītie esot pretojušies pārvietošanai uz jauno cietumu. Tieši tāpēc, ka jaunās drošības sistēmas un nelielam skaitam paredzētās kameras izjauc ierasto cietumnieku hierarhiju un samazina iespējas iegūt savā rīcībā aizliegtus priekšmetus un vielas. Par laimi igauņi savā pieredzē ir dalījušies arī ar mums – konsultējuši, vadījuši darba grupas par jaunā cietuma būvniecību un jaunā Liepājas cietuma projektēšanas laikā.

Līdzīgi kā koncertzālei uz AB dambja, arī Liepājas cietuma būvniecībai nepieciešami atbilstoši finanšu resursi no valsts budžeta. Atšķirībā no koncertzāles, privātu finanšu resursu piesaiste cietuma būvniecībai nav iespējama. Sakot šos vārdus, jau iedomājos nākamos ziņu virsrakstus – Bordāns ir pret koncertzāles būvniecību! Bordāns apdraud kultūru! Bordāns mūzikas vietā aicina izvēlēties cietumniekus! Nē, tā nav! Ar šo vēlos pateikt, ka ir skumji, ja diskusijā par finansējuma nepieciešamību atsevišķi cilvēki koncertzāli pretnostatījuši cietumam. Sak' izvēlieties – jauna koncertzāle vai jauns cietums. Provizoriskās koncertzāles uz AB dambja izmaksas veido 91 miljonu eiro. Pēdējos gados Latvijā ir uzbūvētas vairākas skaistas koncertzāles – Cēsīs, Rēzeknē, Liepājā. Par 30 miljoniem eiro tāda top arī Ventspilī (kopā ar mūzikas skolu). Vēl par aptuveni 90 miljoniem eiro pārbūvē Mežaparka estrādi. Man ir patiess prieks par jau šobrīd uzbūvētajām koncertzālēm, kas vēl spožāk uz kultūras mīlētāju kartēm iezīmē savas mītnes pilsētas. Arī galvaspilsēta Rīga tādu viennozīmīgi ir pelnījusi. Līdzīgi kā Latvijas drošības sistēma ir pelnījusi laikmetam adekvātu cietumu. Šī nebūs greznība. Tas ir jautājums par mūsu personīgajām izvēlēm. Sabiedrības bagātākajai daļai ir iespēja ietekmēt savu izvēli, piemēram, norobežojoties no viņu drošību apdraudošiem indivīdiem, sabiedrības vidusslānim un maznodrošinātajiem šādas iespējas bieži vien nav.

Mēļo, ka zināma loma atsevišķu amatpersonu un politiķu nepatikā pret jaunā cietuma ieceri ir faktam, ka būvniekam, nepieciešams specifisks industriālās drošības sertifikāts. Šādi sertifikāti tiek prasīti arī, piemēram, būvējot ēkas NATO vajadzībām un Latvijā tie ir tikai dažām kompānijām. Ne tām, kuras visbiežāk uzvar dārgos publiskajos iepirkumos. Šīs kompānijas vairāk būtu ieinteresētas projektos, kur minētais sertifikāts nav nepieciešams...

Diemžēl Latvijai ar lieliem būvniecības projektiem ir bijusi arī slikta pieredze. Te var minēt gan Dienvidu tiltu, gan Rēzeknes baseinu zem klajas debess, gan tā dēvēto "Kapu tramvaju" un citus piemērus. Taču izvairīšanās no jauniem projektiem nav pareizais risinājums. Nepieciešams panākt, ka šādi gadījumi neatkārtojas. Domāju, ka jau pirmajos šīs valdības mēnešos ir sperti nozīmīgi soļi, lai nākotnē noķertu zagļus un nepieļautu, ka kādam ienāk prātā "nospert" kaut vienu eiro no projekta naudas!

Daudzi no maniem vēlētājiem sagaida, ka salikšu visus zagļus cietumos. To no sevis sagaidu arī es pats. Tieslietu ministrs nevar un nedrīkst tieši ietekmēt policijas, prokuratūras vai tiesu darbu un lēmumus, taču var darīt visu iespējamo, lai process būtu pietiekami efektīvs un tajā iesaistītie cilvēki – motivēti darīt savu darbu godīgi. Iespējams, viņi to darīs daudz drošāk, ja zinās, ka sodam ir ne tikai atturoša nozīme, bet arī audzinoša.

Ziņas par cietumu: Visām drošības un cilvēktiesību prasībām atbilstošs cietums 1300 ieslodzītajiem (~40% no kopējā ieslodzīto skaita Latvijā) 2023. gadā. Tā projektēšanu konsultējuši tie paši igauņu speciālisti, kuri piedalījās Igaunijas jauno cietumu būvniecībā. Paredzēts, ka Latvijā jauno cietumu būvēs konkursā uzvarējusī SIA ABORA (uzņēmums, kuram ir pieredze Ādažu militārā kompleksa būvniecībā). Lai šo projektu īstenotu, četru gadu laikā nepieciešams papildu finansējums 130 milj. eiro apmērā. Tieslietu ministrija ir sekmīgi uzsākusi sarunas ar Eiropas Padomes attīstības banku (EPAB) par tās iespējām iesaistīties projekta līdzfinansēšanā. EPAB šobrīd ir iesaistījusies desmit cietumu būvniecībās dažādās Eiropas valstīs.