Nevēloties saasināt situāciju un respektējot otras puses cieņu, teātris problēmu ir risinājis iekšēji, tomēr pēc arvien jaunām un jaunām publikācijām presē, kurās pie tam apzināti tiek sagrozīti pat fundamentāli fakti, lai mestu ēnu uz teātra darbību, redzam nepieciešamību izteikt arī otras puses, proti, teātra viedokli.
Lielākā leļļu teātra problēma Latvijā ir katastrofāls kadru trūkums – arī aktieru, bet visvairāk tieši režisoru un mākslinieku, kuri kaut nedaudz orientētos leļļu mākslas iespējās un potenciālā. Pirms apmēram 10 gadiem, domājot par paaudžu nomaiņu un nākotnes perspektīvām, kļuva skaidrs, ka mērķtiecīgi ir jāveicina jaunu režisoru un mākslinieku piesaiste Latvijas Leļļu teātrim. Neskatoties uz finansiāli spiedīgajiem apstākļiem (krīzes un pēckrīzes periods), šo plānu pamazām izdevās realizēt, ieinteresējot gan pašmāju dramatiskā teātra režisorus izmēģināt spēkus līdz šim neierastajā teātra virzienā, gan piesaistot jau pieredzējušus ārzemju režisorus. Šim plānam bija un ir 3 galvenie mērķi: "audzināt" leļļu teātra estētikā strādāt spējīgus pašmāju režisorus, dažādot un paplašināt izrāžu māksliniecisko daudzveidību, kā arī paplašināt mērķauditorijas vecuma amplitūdu (skolas vecums, jaunieši, pieaugušie). Automātiski tas nozīmēja arī jaunu mākslinieku un komponistu piesaisti, no kuriem ar vairākiem jau izveidojusies stabila un ilgtspējīga sadarbība.