Rakstniekam, tāpat kā kuram katram cilvēkam, nav pienākuma būt labam. Rakstnieki (tāpat kā kinorežisori, gleznotāji, teātra veidotāji un visi citi) vēstures gaitā ir bijuši pagalam štruntīgi cilvēki. Esmu viens no tiem, ar to nelepojos, bet atzīstu, ka esmu tāds, kāds nu vien spēju būt.
Žurnāla New Statesman 1. maija numurā lasīju: "Krūzo iespējamu padarīja apgaismība, kas ieviesa priekšstatu par indivīdu kā morāli autonomu personu, paša izveidotu cilvēku. Tavu dzīves lomu vai likteni vairs nenoteica iedzimtība vai zvaigznes – dzīves uzlabošana bija tavās paša rokās. Nācis no turīgu tirgotāju ģimenes, Krūzo bija pievilcīgs grāmatas mērķauditorijai, jo viņš iemiesoja ideju par kapitālistisku pašpietiekamību." Daniela Defo romāns "Robinsons Krūzo" pirmoreiz tika publicēts 1719. gadā un savādā veidā 1824. gadā kļuva par pirmo tā dēvētās triviālās literatūras darbu, kas tika izdots tagadējās Latvijas teritorijā: ne velti tas iekļauts arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas ekspozīcijā "Grāmata Latvijā".
Man Robinsons Krūzo asociējas tieši ar izmisumu, nevis apgaismības nestu progresu. Un šis izmisums ir nolasāms autora rokrakstā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!