Starp citu, arī "Politiķu cepiena" ideja, ja būtu citādāk izpildīta, man nešķiet slikta. Par sevi pasmieties jāmāk, un politiķi nav nekādas svētās govis, par ko būtu aizliegts jokot. Kur novilkt robežu starp gaumīgu joku un prastu apcelšanu vai apsaukāšanu? Diez vai šo robežu tik skaidri iespējams definēt, bet iekšējai sajūtai to vajadzētu pateikt priekšā.
Piemēram, joks par kāda mana politiskā oponenta zoda formu, manuprāt, ir aiz tās robežas, kur, pat klausoties no malas, nejutos forši. Aiz šīs robežas arī tas, cik viena politiķa "cepiens" piesātināts ar jokiem par viņa vecākiem. Vai faktiski visu kādas partijas biedru nosaukšana par nenormāliem. Jā, daudziem līdz ar to par nenormāliem nosauktas viņu mammas, sievas, meitas, dēli... Kāds mans kolēģis (kurš cepiena laikā pasākumā klāt nebija) bez nekāda paskaidrojuma tika vienkārši nosaukts par dumju. Nesen viņam piedzima meitiņa. Kā būtu, ja meitenei būtu daži gadi vairāk un viņa līdzās citiem sēdētu pie skatuves un dzirdētu šos vārdus?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
