Starp citu, arī "Politiķu cepiena" ideja, ja būtu citādāk izpildīta, man nešķiet slikta. Par sevi pasmieties jāmāk, un politiķi nav nekādas svētās govis, par ko būtu aizliegts jokot. Kur novilkt robežu starp gaumīgu joku un prastu apcelšanu vai apsaukāšanu? Diez vai šo robežu tik skaidri iespējams definēt, bet iekšējai sajūtai to vajadzētu pateikt priekšā.
Piemēram, joks par kāda mana politiskā oponenta zoda formu, manuprāt, ir aiz tās robežas, kur, pat klausoties no malas, nejutos forši. Aiz šīs robežas arī tas, cik viena politiķa "cepiens" piesātināts ar jokiem par viņa vecākiem. Vai faktiski visu kādas partijas biedru nosaukšana par nenormāliem. Jā, daudziem līdz ar to par nenormāliem nosauktas viņu mammas, sievas, meitas, dēli... Kāds mans kolēģis (kurš cepiena laikā pasākumā klāt nebija) bez nekāda paskaidrojuma tika vienkārši nosaukts par dumju. Nesen viņam piedzima meitiņa. Kā būtu, ja meitenei būtu daži gadi vairāk un viņa līdzās citiem sēdētu pie skatuves un dzirdētu šos vārdus?
Jā, mēs neesam vienādi. Ne savās zināšanās, prasmēs, pieredzē un arī ne tajā, kas ir mūsu vērtības. Līdz ar to mēs cits citu salīdzinām pēc saviem kritērijiem, vērtējam un savā izpratnē piedēvējam cilvēkiem noteiktus apzīmējumus. Kādu mēs uzskatām par gudru, kādu par dumju, un kāds tieši tāpat domā par mums. Un tieši tāpēc inteliģenta rīcība nozīmē ar šo savu vērtējumu nemētāties pa visu pasauli.
Jā, "politiķu cepiens" sapulcē daudz cilvēku. Arī pats lielu daļu noskatījos. Atcerēsimies, ka arī skolas laikā, kad kādu apcēla, tas bija notikums, kas piesaista interesei. Ir patīkami vērot, kā "tārpiņš lokās" un varbūt kaut kur zemapziņas dzīlēs just baudījumu par to, ka neesi tā tārpiņa vietā. "Tārpiņi" politiķi bieži vien par jokiem smējās visskaļāk, smaidīja pirms cepināšanas, cepināšanas laikā un pēc tās. Bet kā tad bija ar tiem apceltajiem skolasbiedriem? Vai vienmēr viņi raudāja un izrādīja dusmas, vai reizēm centās dūšīgi smaidīt un izlikties, ka viņiem ir jautri? Tie, kas toreiz skolā vai tagad "cepienā" dabūjuši zem jostasvietas, iespējams, godīgi neatbildēs. Tam mums ir empātija, lai secinājumus izdarītu paši.
Gan jau kāds no jums rakstītajam piekrīt, bet uzskata, ka attiecībā uz politiķiem varētu būt izņēmums. Viņi jau sabiedriskas personas un galu galā cepināšanai paši piekrīt! Bet piekrīt kāpēc? Vai vienmēr tikai kā sevis apliecināšanas pārbaudījumam, līdzīgi kā izlēkt ar gumiju? Vai tāpēc, ka nevēlas būt nepieklājīgi atsakot? Vai nevēlas, lai kāds uztver kā bailīgos? Vai tāpēc, ka partijas biedri pārmestu par neizmantoto iespēju uzrunāt plašu auditoriju? Vai varbūt tāpēc, ka cerēja draudzīgiem svētkiem, kur var par sevi pasmieties, bet arī paļauties, ka zināmas takta robežas tiks saglabātas? Droši vien atbildes būtu dažādas.
Visbeidzot. Tā jau ir, ka "akmeni lai met tas, kurš bez grēka". Gan jau arī mani domubiedri ne reizi vien publiskajā telpā pret kādu pārkāpuši robežas. Un noteikti kādu piemēru vērīgāks oponētājs atrastu arī manis paustajā. Tāpēc šo, lūdzu, netulkot kā pārmetumu! Runa ir tikai par to, kurp mēs izvēlamies tiekties.
"Lampa" var attīstīties vairākos virzienos. Viens no tiem – domubiedru svētki, kur "nepareizajiem" tiek ierādīta vieta. Tad mums būs daudzas lampas: "liberastu lampa", "tumsoņu lampa" un citas. Un katrā tajā savs mazais nedemokrātiskais režīmiņš. Totalitārismā par "nepareizo" viedokli sēdina cietumos. Bet reizēm cilvēks labprātāk dodas nebrīvē, nekā ļauj aptraipīt savu godu. Vienalga, vai "nepareizos" liek cietumā vai aptraipa godu, demokrātiski tas nav.
Gribētu novēlēt, lai "Lampa" ir vieta, kur viens otru, iespējams, nepārliecinām, bet sadzirdam, saprotam un cienām. Kā teicis franču filozofs Voltērs: "Es nepiekrītu tam, ko tu saki, bet atdotu dzīvību, lai tev būtu tiesības to teikt."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
