Savā laikā, kad LU Ģeogrāfijas fakultātē pasniedzu kultūras vēsturi, vienu nodarbību veltījām ekskursijai, kurā tuvāk iepazināmies ar kādu reliģiju. Kad pārspriedām, uz kurieni doties, viens no studentiem pieteicās, ka varot sarunāt apmeklēt pareizticīgo sieviešu klosteri Barona ielā. Neko īpašu klosterī neieraudzījām, tik vien kā apziņa, ka esi nokļuvis mūķeņu pasaulē. Apstājāmies arī pie relikviju statīva. Ja atmiņa neviļ, tas atgādināja monētu kolekciju – daudzi nelieli iedobumi ar maziem mazītiņiem nenosakāma materiāla gabaliņiem.
Mūsu pavadone stāstīja, ka svētu cilvēku līķi nesatrūd, tāpēc tos var sadalīt sīkos fragmentos un izdalīt pa baznīcām un klosteriem.
Vēlāk lasīju, ka pareizticīgo skatījumā svētam cilvēkam ir ne tikai nesamaitāta dvēsele, bet arī nesamaitāts ķermenis un no tā pīšļiem mēdz izdalīties patīkama smarža. Tas man savukārt atsauc atmiņā Jeruzalemes Tempļa kalna apciemojumu. Dažus mirkļus pēc ieiešanas tā teritorijā pie manis pienāca arābs, kurš piedāvāja gida pakalpojumus. Es atteicos, bet, kad mēģināju saprast, kur nopirkt biļetes, lai ieietu Klints mošejā (tās centrā atrodas klints, kuru Zemes radīšanas procesā Dievs radīja pirmo un uz kuras Ābrams gatavojās upurēt savu dēlu), ceļu man parādīja kāds cits izpalīdzīgs vietējais, viņš arī palīdzēja nopirkt biļeti, instruēja par mošeju apmeklējuma etiķeti, laipni izvadāja pa Klints un Aksas mošeju un beigās paprasīja naudu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!