Jānis Meļņikovs: Garīguma centrs kā kvantitatīvi neizmērāms piedāvājums  (95)

Es esmu jezuīts un priesteris un šajā dzīvesveidā dzīvoju jau 18 gadus. Un, manuprāt, man ir kaut kas, ko es varu dot cilvēkiem, bet ko nevaru kvantitatīvi nosvērt, izmērīt un aprēķināt – tāpat kā daudz lietu mūsu dzīvē, piemērām, mīlestību, dzīves jēgu, esības vērtību un būtību utt. Un bieži vien šie jautājumi kļūst dzīvē svarīgi tikai tad, kad tiek piedzīvotas grūtības un kad kaut kas svarīgs tiek pazaudēts – kad pazaudējam mīlestību, jēgu vai dzīves būtību un vērtību. Tas, ko es varu dot otram cilvēkam, ir klātbūtne un draudzība, kas var šķist tik maz un vienlaikus ir arī pats lielākais, ko cilvēks cilvēkam var dot. Protams, es kā priesteris nevaru atrisināt otra cilvēka lielos dzīves jautājumus vai pateikt priekšā atbildes, un tāds nav arī mans mērķis. Tā var notikt, bet tā drīzāk būs nejaušība, nevis kāda askētiskā mistikā gūta dzīves atziņa. Cilvēkam, kas pie manis vēršas, viss, ko es dodu, esmu es pats – dažreiz sarunā, dažreiz klusībā, bet ceru, ka vienmēr klātesamībā. Man šķiet, ka jēga ne vienmēr ir atbildēs, bet klātbūtnē. Uz dzīves eksistenciālajiem jautājumiem, iespējams, mums nav lemts atbildēt, bet vien uzdot jautājumus, lai meklētu atbildes, un kaut kādā veidā kādā brīdī mēs saņemsim atbildi, bet jau nākamajā uzdosim citus jautājumus un meklēsim citas atbildes. Un tas nav apburtais loks, no kura nevaram tikt ārā, bet gan dzīves realitāte, kas neļauj mums ieslīgt pašapmierinātā eksistencē.

Es esmu šeit, Latvijā, dzimis, audzis, izglītojies, šeit ir mana ģimene, mani draugi un paziņas, cilvēki, kuri man ir palīdzējuši un kuriem es esmu palīdzējis ar savu kalpojumu. Šī ir mana vieta zem saules, kuru es mīlu, un tāpēc gribu dot savu ieguldījumu tās labā ar to, kas es esmu. Un, nē, es nedomāju, ka spēšu ko līdzvērtīgi labu sniegt pilnīgi visiem, bet gan tiem, kam mans devums šķitīs tā vērts, lai to pieņemtu. Citi ir brīvi tam paiet garām, un tā nav problēma. Tāpēc man "Kairos" centra ideja šķiet tik svarīga. Tas nozīmē iespēju piedāvāt telpu (ne tikai fiziskā nozīmē) sarunām par to, kam dzīves steigā neizdodas vai negribas atlicināt laiku, iespēju piedāvāt profesionālu atbalstu straujā mūsdienu dzīves ritma radītajiem izaicinājumiem – izdegšanai, vientulības sajūtai, mērķa un jēgas trūkumam –, iespēju radīt un dalīties savos talantos, no ikdienas utilitārisma pievēršoties tam, kas iedvesmo mūs dvēseles dimensijā, – mākslai un kultūrai. Es ticu, ka kultūras, sociālais un garīguma centrs ir vajadzīgs, jo ļauj pievērsties kvantitatīvi neizmērāmajam, bet nenoliedzami esošajam.