Tā nākas domāt, jo ar patriotisko noskaņojumu Ukrainā nekas nav mainījies – tiek spriests, ka prokrieviski noskaņotais elektorāts veidojot vien ap 20% no šīs valsts pilsoņiem. Kā apgalvo profesionāli karavīri, viņiem patīk vārds "motivācija" – tas esot pirmais priekšnoteikums, lai gūtu sekmes kara laukā. Tikai pēc tam viņi izceļ apbruņojumu un apgādi. Par labu piemēru uzskata Afganistānu, kur vienkārši bruņotie kaujinieki jeb modžahedi spējuši ilgstoši un nopietni pretoties ievērojami labāk apbruņotajai padomju armijai.
Kara gausā gaita, iespējams, apliecina ne tikai krievu ģenerāļu šaubas par sekmēm zibenskarā, bet arī ieceri panākt Ukrainas noslīgšanu uz ceļiem ar dažādu, ne tikai militāro, metožu palīdzību. Viss – kā hibrīdkarā klājas. Tagad kļuvis skaidri redzams, ka uz politikā nepieredzējušo jauno Ukrainas prezidentu tiek izdarīts spiediens pieņemt galveno Maskavas prasību – satikties ar tā saucamo Doņeckas un Luhanskas tautas republiku vadītājiem. Tikai tad būšot iespējama Vladimira Zeļenska un Krievijas autoritārā prezidenta tikšanās. Spiediens patiešām ir milzīgs. Tas ik dienu aumaļām plūst no Krievijas propagandistu raidījumiem šīs valsts TV, bet pats Vladimirs Putins viszinoši pavēstījis, ka abām tautām nākotnē lemts pat kaut kas vairāk nekā vienkārši labas sabiedroto attiecības. Var nojaust, bet var arī nesaprast, ka šāda vaļsirdība atklāj Kremļa plānus reiz atkal valdīt pār Ukrainu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!