Atis Klimovičs: Ar karavīriem vien nebūs pietiekami  (222)

Tā nākas domāt, jo ar patriotisko noskaņojumu Ukrainā nekas nav mainījies – tiek spriests, ka prokrieviski noskaņotais elektorāts veidojot vien ap 20% no šīs valsts pilsoņiem. Kā apgalvo profesionāli karavīri, viņiem patīk vārds "motivācija" – tas esot pirmais priekšnoteikums, lai gūtu sekmes kara laukā. Tikai pēc tam viņi izceļ apbruņojumu un apgādi. Par labu piemēru uzskata Afganistānu, kur vienkārši bruņotie kaujinieki jeb modžahedi spējuši ilgstoši un nopietni pretoties ievērojami labāk apbruņotajai padomju armijai.

Kara gausā gaita, iespējams, apliecina ne tikai krievu ģenerāļu šaubas par sekmēm zibenskarā, bet arī ieceri panākt Ukrainas noslīgšanu uz ceļiem ar dažādu, ne tikai militāro, metožu palīdzību. Viss – kā hibrīdkarā klājas. Tagad kļuvis skaidri redzams, ka uz politikā nepieredzējušo jauno Ukrainas prezidentu tiek izdarīts spiediens pieņemt galveno Maskavas prasību – satikties ar tā saucamo Doņeckas un Luhanskas tautas republiku vadītājiem. Tikai tad būšot iespējama Vladimira Zeļenska un Krievijas autoritārā prezidenta tikšanās. Spiediens patiešām ir milzīgs. Tas ik dienu aumaļām plūst no Krievijas propagandistu raidījumiem šīs valsts TV, bet pats Vladimirs Putins viszinoši pavēstījis, ka abām tautām nākotnē lemts pat kaut kas vairāk nekā vienkārši labas sabiedroto attiecības. Var nojaust, bet var arī nesaprast, ka šāda vaļsirdība atklāj Kremļa plānus reiz atkal valdīt pār Ukrainu.

Atgriežoties pie tā, cik daudz ir atkarīgs no karavīriem, jāpavērš skats gaidāmo Ukrainas parlamenta vēlēšanu virzienā. Tās, kā jebkurā citā demokrātiskā valstī, armija neietekmē. Ja tā nebūtu, diezin vai Zeļenskim būtu izdevies kļūt par prezidentu pēc populistiskajiem pārmetumiem iepriekšējam valsts galvam Petro Porošenko par kara vešanu piecu gadu garumā. Būtībā Zeļenskis viņam uzvēlis vainu par kara izcelšanos, līdzīgi kā Kremlis, kas asinsizliešanā Donbasā apsūdz Kijevu un cenšas iestāstīt, ka tur norisinās pilsoņkarš.

Pēc vairāku ekspertu domām, Ukraina varot iegūt tādu parlamentu, kurā uz piekāpšanos Krievijai noskaņotais mazākums var iegūt deputātu vairākumu. Pat paradoksāli – 22. jūlijā – nākamajā dienā pēc vēlēšanām – proeiropeiski noskaņotais ukraiņu tautas vairākums var pamosties pavisam citā valstī. Tādā, kur visa vara atrodas vienās rokās – prezidenta posteni, parlamentu, tiesas un medijus kontrolē uz kapitulāciju orientētais triumvirāts – Zeļenskis – Igors Kolomoiskis (viens no bagātākajiem Ukrainas iedzīvotājiem) – Sergejs Medvedčuks (opozīcijā esošas partijas pārstāvis, Putins ir viņa meitas krusttēvs). Abas beidzamās personas mērķtiecīgi cenšas iegalvot ukraiņiem, ka piecus pēdējos gadus Ukrainā valdījusi "kara partija", ka tagad viņiem jābalso par "miera partiju". Tāpat arī to, ka Donbasā norisinās nevis Krievijas agresija, bet gan iekšējs konflikts, kuru jāatrisina ukraiņiem pašiem. Agresijas upurim tiek uzspiests vainas komplekss par izrādīto pretošanos agresoram. Kolomoiskis nācis klajā ar vēl vienu Kremlī izstrādātu atziņu, ka ASV esot ieinteresētas pilsoņkara izraisīšanā Ukrainā, lai pamatotu savas pret Kremli noteiktās sankcijas.

Bet par karavīriem – ļaunākā scenārija īstenošanās gadījumā šie pārsvarā patriotiski noskaņotie cilvēki var pavērst ieročus pret kapitulantiem Ukrainas vadībā, un tad patiešām var izcelties pilsoņkarš. Viņiem daudz ātrāk varētu palīdzēt balsstiesīgie pilsoņi, taču, vērojot aptauju datus, uz to cerību maz. Tas, visdrīzāk, pēc Augstākās radas vēlēšanām var ievadīt jaunus "interesantus" laikus Ukrainā.