Dainis Krieviņš: Neredzēti tieša politiskā iejaukšanās  (172)

Man, nepazīstot ministri personiski, šķiet, ka te, visticamāk, vainojams viņas un citu jaunu ministru politiskās pieredzes trūkums. Cilvēki ir "ielekuši" savos amatos bez jebkādas sagatavotības. Turklāt rodas iespaids, ka ap Ilgu Šiplinsku ir sapulcējušies slikti padomdevēji, un tieši tāpēc viņas pretenzijās pret LU un Indriķi Muižnieku ir jūtama atklāta angažētība.

Pirmo reizi kopš Latvijas valsts pastāvēšanas esam pieredzējuši tik neredzēti tiešu politisko iejaukšanos LU suverenitātē. Man personiski varbūt šķiet, ka reizēm mūsu augstskolu autonomija ir pārāk plaša, bet nekas labāks tās vietā nav izdomāts. Jā, citās valstīs ir universitāšu padomes, kas ieceļ rektorus – taču mums ir nelāga pieredze ar šādām padomēm, jo tās ātri vien politizējas.

Kāpēc nesenais balsojums par LU rektoru tiek iztēlots par kaut ko skandalozu? Augstskolu vadītāju vēlēšanas Latvijā vienmēr ir ļoti dzīvs, interesants, azartisks un atklātām kaislībām bagāts process. Notiek grupēšanās atbilstoši nozaru un katedru interesēm, alianšu veidošana. Tās ir patiesas un demokrātiskas politiskās cīņas paraugstunda. Arī iepriekšējās vēlēšanas LU noritēja kā ļoti nopietna cīņa, Muižniekam spēkojoties ar Juri Borzovu.

Tas, ka abu amata kandidātu sasniegtais rezultāts tik tuvs, šoreiz iezīmēja agrāk nepamanītu neskaidrību LU reglamentā. To var un vajag izlabot, taču tādēļ šo balsojumu nevar apšaubīt. Viss ir noticis atbilstoši LU Satversmei, un tieši šādā kārtībā tika ievēlēti iepriekšējie rektori. Būdams LU Satversmes sapulces biedrs, es varu droši liecināt, ka šīs vēlēšanas noritēja kā perfekts demokrātisks process – delegātiem bija pieejama visa nepieciešamā informācija, cilvēki dzīvi apsprieda iespējamās izvēles.

LU savā vēstulē Ministru kabinetam atspēko visus pārmetumu, un tās pozīciju pamato arī "PricewaterhouseCoopers" juridiskais atzinums, kuram nu jau vajadzētu būt pieejamam arī ministriem.

Pats diemžēl nevarēju piedalīties rektora vēlēšanās – tobrīd nebiju valstī, tāpēc nodevu savu mandātu pilnvarotam kolēģim – lai balss neiet zudumā un Medicīnas fakultāte būtu pārstāvēta. Pat nezinu, kā viņš nobalsoja. Es, protams, balsotu par Indriķi Muižnieku. Klausījos kandidātu debates, un no pašreizējā rektora teiktā varēja saprast – kur viņš virzās, kāda veidosies augstskolas nākotne. Par otru pretendentu radās iespaids, ka viņš ir gluži vai nejauši ielēcis šajā lomā. Pat Muižniekam adresētie pārmetumi bija par lietām, ko Gundars Bērziņš pats bija ieviesis.

Vai LU sienās viss ir ideāli? Protams, nē. Dažos pārmetumos, kas tika izteikti LU un tās rektoram, ir arī daudz patiesības. Jā, mums tiešām ir par daudz senu docētāju un zinātnieku, kuri reiz ir ko labu paveikuši, bet nu viņiem vajadzētu atbrīvot vietu jaunajiem. Cits jautājums, vai "svaigās asinis" būs ar mieru nākt strādāt par tādām algām.

Taču tas nav augstskolas, bet gan valsts pilnvarās – mainīt darba attiecību tiesisko regulējumu. Tā ir milzu problēma ne tikai akadēmiskā vidē, arī medicīnā – dažu nodaļas vai centra vadītāju nekādi nevar aizdabūt pensijā, jo viņu sargā likums. Vācijā ar to ir tikts galā, pie mums vēl nav.

Runājot par zemajiem reitingiem, ministrei ir taisnība. Taču cik naudas valsts atvēl zinātnei? Ja tās nav, tad nebūs arī pētījumu, kas vairo augstskolas reputāciju.

Taču šādiem pārmetumiem nav nekādas saistības ar LU rektora vēlēšanām. Vēlēšanas nav skaistumkonkurss, kur jāizvēlas persona ar skaistāko seju un figūru – vēlams 25-30 gadus veca... Rektora vēlēšanas ir demokrātisks process, kas aprakstīts Augstskolu likumā un LU Satversmē.

Turklāt kopā ar racionāliem pārmetumiem augstskolai tika izteikti arī pilnīgi nepamatoti apvainojumi. Nav taisnība, ka Satversmes sapulcē nebija ievēlēti studentu pārstāvji! Mūsu augstskola ļoti rūpējas par savu izglītojamo tiesībām – kad man iznāca saķerties ar studentiem, administrācija nostājās viņu pusē.

Vai posta sakne ir Torņkalnā ieguldāmie miljoni? Protams, ir ļoti jocīgi – kamēr Ministru kabinets nebija ļāvis LU pašai lemt par saviem īpašumiem (kas droši vien ir vairāk nekā simts miljonu vērti), tikmēr nevienam neinteresēja, kas ir tās rektors. Arī paši būvdarbi Torņkalnā ir ne mazāk svarīgs faktors. Tagad, kad radusies atbilstoša politiskā ietekme, ir sajūtams, ka daudzi vīriņi un sieviņas ļoti labprāt tiktu klāt pie šīs, viņuprāt, "siles". Tas ir bēdīgi, jo, kā rādās, šādas lietas nemainās arī jaunās politikas laikos... LU un Muižnieka oponentu teiktajā es nesaklausu rūpes par nepietiekami attīstītu izglītību un zinātni.

Ar ko viss beigsies? Mums ir labi ministri, kaut varbūt visi nav pieredzējuši. Viņi nepiedalās skaistumkonkursa žūrijā, bet izvērtē un izlemj, ir vai nav pārkāpts Augstskolu likums un LU satversme. Ministri zina – ja viņu balsojums būs Muižniekam un LU nelabvēlīgs, sāksies tiesas process. Tie, kuri ir lasījuši "PricewaterhouseCoopers" atzinumu, saprot, ka tiesas spriedums būs nelabvēlīgs valdībai.

Nabaga LU un rektors ir kļuvuši par ķīlnieku tik plašas koalīcijas iekšējai spriedzei. Tās partneri paši nemīl viens otru, un tiek izmantota katra iespēja gūt virsroku vai šķelt valdību. Tāpēc tagad tiek panākts pilnīgi pretējais Ilgas Šuplinskas deklarētajam. Viņa vēlas augstskolas labāku darbību un biežāku tajā veikto pētījumu citējamību, vairāk starptautiska prestiža. Taču ar neleģitīmu valdības lēmumu, ja tas tiks pieņemts, LU tiks sagādāta sliktāka slava un bremzēta tās attīstība.

Valdība zaudēs tiesas procesu. Toties augstskola, arī tajā uzvarot, nopietni un ilgstoši cietīs. Sabiedrībai tas radīs smagu vilšanos par jaunās politikas patiesumu.