Āris Jansons: Nebūt ne nejaušā nežēlība Maskavas ielās  (152)

Prezidenta ārēji demonstrētā vienaldzība pret Maskavas mītiņotājiem un viņu prasībām vedina jautāt – cik tad lielā mērā ir saasinājusies iekšpolitiskā krīze Krievijā līdz ar policijas represijām pret aktīvistiem Maskavā, kas protestē pret opozīcijas kandidātu nepielaišanu vietējās vēlēšanās septembrī?

Varas iestādes atrod un izdomā kļūdas politiķu atbalstītāju parakstu listēs, izklīdina neapmierināto mītiņus, par sīkiem pārkāpumiem iemet cietumos protestu līderus un vēlēšanās nepielaistos kandidātus, virkne protestu dalībnieku saskaras ar kriminālapsūdzībām un tiek notiesāti uz garāku termiņu. Tiek ziņots par kratīšanām un pratināšanām naktīs, pat nejaušu garāmgājēju publisku sišanu, procesuālo normu tīšu pārkāpšanu.

Jau pirms pāris mēnešiem bija skaidrs, ka populārus opozīcijas kandidātus nereģistrēs un ka atbilde uz masu iziešanu ielās būs barga. Kremlis kategoriski nevēlas piedzīvot kaut dažu spēcīgu opozīcijas kandidātu tuvošanos varai Krievijas lielākajās pilsētās, – piemēram, Maskavā viņi iegūtu pieeju informācijai par 33 miljardus dolāru lielā galvaspilsētas budžeta sadali. Pat Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija atzīst, ka pēc pašreizējās likumdošanas nav iespējams savākt parakstus par kandidātiem un ir nepieciešams vienkāršot likumu, lai tas nekalpotu par aizsprostojuma barjeru.

Mītiņotāji, kas ir sašutuši par iestāžu nekaunību attieksmē pret viņu atbalstītajiem deputātu kandidātiem, nebaidās iziet ielās, pat zinot par gaidāmo izrēķināšanos. Viņu stāju raksturo sacītais reportieriem: "Mēs stāvam bez ieročiem, bez maskām un sakām: Mums neviens nav samaksājis. Pietiek mums melot, ka ļaundari esam mēs!". Un repera Face teiktais: "Es uzstājos šeit, lai manai tautai būtu brīvība un izvēles tiesības". Desmitiem tūkstošu miermīlīgo pilsoņu mītiņā pašā Krievijas centrā ir paraugs visai lielvalstij. Šos cilvēkus Krievijas komunistu līderis Genādijs Zjuganovs nosaucis par "oranžo sērgu", labi apzinoties, ka Kremļa saimnieks pret oranžo krāsu izjūt sevišķu nepatiku.

Neapmierinātība aug ne jau tikai Maskavā, varas respektēšana izplēn aizvien jūtamāk, dzīves līmenis pazeminās. Policejiska atbilde nozīmē, ka politiska risinājuma piedāvājums netiek piedāvāts; nav pazīmju, ka varas iestādes apzinās pārmaiņu nepieciešamību. Politologs Vladimirs Solovejs ir viens no tiem, kas uzskata, ka Krievijā ir sākusies atklāta politiska krīze, kas būs viļņveidīga, ilgstoša un vērienīga. Viņš prognozē, ka nākamgad krīze iegūs nacionālu raksturu un represiju mašīna sāks lūzt.

Protestu vilnis nevar turpināties bez apstājas un vienādā spraiguma līmenī. Varas iestādes vai nu piegriezīs skrūves stingrāk vai palaidīs tās vaļīgāk. Vai var izrādīties, ka policijas iebiedēšanas akciju patiesais mērķis ir banāla sabiedrības provocēšana uz atbildes darbībām, kas "attaisnos" režīma tālākos soļus ārkārtas stāvokļa ieviešanai Krievijā? Kaimiņzemē iespējams ir viss. Viens no viedokļiem, kāpēc Putins devis spēka resoriem pavēli "rīkoties maksimāli skarbi", norāda uz sagaidāmo aizvien radikālāko atbildes reakciju. Iznāk, ka "siloviki" paši enerģiski skubina reaģēt to sabiedrības daļu, kas atrodas policijas demonstratīvās cietsirdības iespaidā.

"Novaja gazeta" vadītājs Pāvels Muratovs pasvītrojis domu, ka pašlaik procesus Maskavā virza nevis prezidenta administrācija vai pilsētas mērija, bet "siloviki". Viņi noved situāciju līdz baltkvēlei, ceļ kājās valsti pret tās politiķiem, lai turētu varu savās rokās. Arī citi situācijas analītiķi ievēro, ka spēka resoru darbinieku rupjās, absolūti bezjēdzīgās un demonstratīvās nežēlības un normatīvo aktu pārkāpumu lielais skaits nevar būt vienkārši "pārcenšanās" vai "pārspīlējumi uz vietām". Izriet jautājums, vai vērojamais neietilpst kādā pārdomātā plānā ar tālejošiem mērķiem.

Politiķis Genādijs Gudkovs uzskata, ka līdz ar represijām pret protestu dalībniekiem un darbībām, lai vēlēšanās nepielaistu opozīciju, pašreizējā varas grupējuma maskas ir nomestas, un Krievijai atliek Ziemeļkorejas paveida iekšpolitiskā dzīve.

Šodien tam negribas noticēt, taču vēl pirms divdesmit gadiem bija grūti iedomāties mūsdienu Maskavas ikdienu, kurā pret neapbruņotiem mītiņotājiem tiek raidīti specvienību miliči ar suņiem un par piedalīšanos protesta mītiņā kopā ar bērnu prokuratūra mēģina atņemt vecāku tiesības mātei ar tēvu.

Kā saka žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs, sen nav redzēti tik laimīgi cilvēki un tik daudz mirdzošu acu pāru. Speciālās nozīmes milicijas vienības (OMON) un Krievijas Gvardes dalībnieki ir sākuši izjust neslēptu gandarījumu, "īstu svētlaimi" no līdzcilvēku sišanas, beidzot puiši iemācījušies gūt baudījumu no neaizsargāto dauzīšanas. Rakstnieks Boriss Akuņins pirms nedēļas nogales sankcionētās akcijas runāja par sajūtu, ka tas būs pēdējais atļautais protesta pasākums un pēc tam šis vārsts tiks aizgriezts ciet.