Sandra Muižniece-Brasava
Foto: LETA
Gatavojoties drīzumā gaidāmajām izmaiņām ES atkritumu pārstrādes noteikumos, kas paredz jau līdz 2025. gadam pārstrādāt vismaz 65% iepakojuma materiālu, pēdējā laikā aizvien biežāk un plašāk runājam par plastmasas iepakojuma kaitīgumu un biodegradējamiem materiāliem kā videi draudzīgu alternatīvu. Tā nav tikai vides aktīvistiem svarīga tēma, jo ikdienā ar pārtikas iepakojumu saskaras gandrīz ikviens, un gandrīz katru dienu mums jāizdara izvēle – ielikt ābolu maisiņā vai tomēr ne, izvēlēties dzērienu plastmasas, laminētā kartona vai stikla pudelē. Bet vai tiešām visa plastmasa ir slikta un katrs kartons – labs? Un vai pietiek ar atteikšanos no plastmasas trauciņiem, lai uzlabotu planētas ekoloģisko veselību?

Vai problēma ir plastmasā vai mūsu plastmasas patēriņā?

Manuprāt, lielākā problēma nav pats iepakojuma materiāls, bet gan mūsu pašu attieksme un atbildība par tā lietošanu. Piemēram, tik bieži peltais PET ir viens no visvieglāk pārstrādājamiem materiāliem. Daudz nopietnāka problēma ir nepietiekama atkritumu šķirošana, savākšana un pārstrāde, kuras rezultātā liela daļa plastmasas nonāk vidē, kur tā patiešām nespēj sadalīties, nodarot dabai reālu kaitējumu. Tāpēc ekoloģiski saudzīgu alternatīvu meklējumi ir apsveicami. Taču šoreiz es aicinātu uz mirkli aizmirst, ka plastmasa ir visa ļaunuma iemiesojums, un apzināties, ka tai piemīt gan savi plusi, gan mīnusi – tieši tāpat kā jebkuram citam iepakojuma veidam.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!