Delfi foto misc. - 69426
Foto: F64
Jau no mazotnes nepamet sajūta, ka mani cenšas apjāt. Jau pirmajās savas eksistences sekundēs, apjaušot, ka esmu piedzimis Padomju Savienībā, man bija skaidrs – esmu apčakarēts. Kopš tā brīža cenšos lavierēt cauri dzīvei, uzticoties tikai sev un savām sajūtām. Un sajūtas ir tās, kas šobrīd man vicina sarkanu lukturi un saka – vecīt, kaut kas nav pareizi.

Oriģināli es nāku no mazpilsētas. Es apzināti neizmantoju vārdu "lauki", jo Rīga šādā gadījumā ir tāda kā lauku esence, kur ļaudis no mazākām pilsētām ieradušies, lai kolektīvi uzdotos par kvalitatīvākiem cilvēkiem. Piemēram, nesen lasīju, kā džeks no Limbažiem sūdzas, ka Vecrīga nedēļas nogalēs esot pilna ar pāķiem.

Savā mazpilsētas mājiņā esmu iekopis nelielu dārzu. Nekā īpaša. Daži tomāti, daži gurķi, diezgan daudz nezāļu un, svarīgākais, zirņi. Tā kā darbadienas vadu galvaspilsētā, biju devies uz nakts tirgu pēc svaigiem dārzeņiem. Mani, protams, nesajūsmina Centrāltirgus apkaime, un, jāsaka, ja kaut kur var justies kā pāķos, tad, ticu, šī ir labākā vieta visā Latvijā. Taču – ko gan neizcietīsi garšīgu zirņu vārdā?!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!