Cehs.lv: 'Pamēģini zociālismu, budzi' jeb kā tevi mēģina ievilināt vilcienā  (78)

Informācijas trūkumus, saprotams, risina ar informācijas kampaņām, un tieši tāpēc ATD un "Pasažieru vilciens" pirmdien iekurbulēja gandrīz 20 tūkstošus eiro vērtu kampaņu "Pamēģini sabiedrisko!", kuras ietvaros principā paskaidro, ka par samaksu tev ir iespēja nokāpt no vientulīgā lepnības troņa savā privātajā automašīnā un iekļauties biedriskā, pozitīvo vibrāciju pielādētā draugu pulciņā, turklāt par zemākām izmaksām un bez tādām liekām klapatām kā stūrēšana. ATD šefs Kristiāns Godiņš klāsta: "Pārsēžoties sabiedriskajā transportā, iedzīvotāji varēs pavadīt savu laiku lietderīgāk, vienlaikus izbaudot ērtu un drošu braucienu."

Un te nu man tev, dārgo draudziņ, jāatzīstas – jau pirmajā rindkopā es sameloju. Kamēr lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju par iespējām izmantot sabiedrisko transportu (kas, protams, arī ir vienīgais iemesls, kāpēc viņi to līdz šim nedarīja), uzzināja līdz ar jauno informatīvo kampaņu, Ceha triecienbrigādes pārstāvjiem bija ekskluzīva iespēja jau iepriekšējos pāris gadus pilotprojekta ietvaros līdz ar dažiem tūkstošiem citu izredzēto izmēģināt dzīvi draudzīgajā komūnā uz riteņiem.

Diemžēl dalība pilotprojektā ļāva secināt, ka šajā gadījumā saulainais komunisms teorijā izvērties par parasto komunismu praksē, un lustīgā čukčukbānīša pieredze vairāk reižu nekā gribētos atgādināja maltīti tuneļa belašnīcā ar tabora muzikālo pavadījumu. Un tagad pa punktiem.

Pirmkārt, informatīvā kampaņa varētu būt vēl informatīvāka, ja tās ietvaros "Pasažieru vilciens" savā mājaslapā norādītu, kuros vilcienu sastāvos iekļautais paaugstināta komforta vagons tik tiešām būs piekabināts, nevis tikai būtu norādīts tāpat vien. Teju katru otro reizi izrādās, ka vienīgais sastāvs ar komforta vagonu ir aizripojis citā reisā, tāpēc ierašanās 20 minūtes ātrāk, lai ieņemtu sev vietu vagonā, kur tev blakus nedvingos kāds netīrs paģiru golems vai kāds ciemata muzikologs telefonā stundu no vietas uz apli nedrillēs "Crazy Frog" ne vienmēr ir jēgpilna.

Otrkārt, būtu lieliski, ja internetā vai kasē savlaicīgi iegādāta biļete dotu arī kādas priekšrocības, piemēram, iespēju jau laikus nopirkt un rezervēt sev vietu komforta vagonā. Protams, konduktoru pie katra vagona katrām durvīm nolikt nevar un vilcienā autobusu sistēma "pasažieri ar biļetēm kāpj iekšā pirmie" visā vilcienā nestrādā, taču komforta vagonā gan allaž ir savs atsevišķs konduktors. Ceha triecienbrigādes pārstāvji īsteni snobiskā manierē bieži vien būtu mainījuši savus ceļošanas plānus, uzzinot, ka vietas komforta vagonā nebūs. Taču tam, protams, vajadzētu kaut kādu nebūt elektronisku sistēmu, lai švītu vagona konduktors redzētu jau iepriekš iegādāto un aizņemto vietu skaitu, un tas ir par daudz prasīts no uzņēmuma, kur e-biļetes aizvien reģistrē, pierakstot kodu blociņā un pēc tam brīvā brīdī to nosūtot centrālei īsziņā.

Treškārt, būtu ļoti informatīvi uzzināt, cik tieši velosipēdu vai citas lielgabarītu bagāžas pārvadāšanai piemērotu vagonu un vietu būs katrā no reisiem, jo divas stundas stāvēt tamburā, kamēr velosipēds ir iekrāmēts kaut kur aiznākamajā vagonā ejai pa vidu, nav tas, ko parasti saprot ar "ērtu un drošu braucienu". Trīs āķi un divas rindiņas ar izņemtiem krēsliem uz sešu vagonu sastāvu vasarā ir krietni par maz.

Ceturtkārt, tēze "ērts brauciens" paredz, ka krēsls ir pielāgots muguras formai, nevis pēc pāris braucieniem mugura ir pieņēmusi jaunu formu no krēsla. Tāpat vasarā reizēm ir visai patīkami atvērt logu, kas tūlīt pat neaizkrīt ciet, un apsēsties krēslā, kas nedvako pēc divām dekādēm sušķības. Izņēmums ir atjaunoto vagonu sastāvs, taču cerēt uz laimīgo lozi šajā gadījumā ir vēl naivāk nekā cerēt, ka atzīme "Komforta klases vagons" mājaslapā to nozīmēs arī praksē.

Tomēr kā mūžīgais optimists uzskatu, ka viena neveiksmīga piemēra dēļ nevajadzētu norakt visu bukletiņu, plakātiņu un apdrukāto autobusu informatīvo kampaņu ideju kā tādu. Tām pavisam noteikti ir potenciāls arī vispārpieejama interneta laikmetā, tāpēc Ceha Tautsaimniecības apakškomisijas eksperti nāca klajā ar vairākām krietni rūpīgāk pārdomātām informatīvo kampaņu koncepcijām, kuras garantēti sasniegs iecerēto mērķi.

• Nabadzības apkarošana - tā vietā, lai īstenotu mērķtiecīgu pasākumu kopumu, sākot jau no izglītības sistēmas pārorientēšanas uz 21. gadsimta darba tirgum nepieciešamu speciālistu ražošanu, līdz pat paredzamai, jēgpilnai nodokļu politikai un saprotamu birokrātisko ietvaru, kas veicina gan darba devējam, gan ņēmējam labvēlīgu vidi, neliekot vienai pusei sistemātiski mēģināt apkāst otru un valsti, ierosinām nabadzības problēmu Latvijā atrisināt, izvietojot zupas virtuvēs, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras filiālēs un citos stratēģiskos mazturīgo koncentrēšanās punktos plakātus: "Nepatīk roltons? Pamēģini pelnīt vairāk!"

• Tautas ataudze - sasāpējušo demogrāfijas situāciju risināt nevis ar tādu jauno ģimeņu atbalsta politiku, kas neizraisa vienlaikus asaras un smieklus, un pūliņiem pēc vides, kurā trešais vai ceturtais bērns vidusslānim nenozīmēs makaronu-siera ķepekļa un griķu tumes racionu turpmākajiem 18 gadiem, bet gan izvietot Nacionālās apvienības reģionālo nodaļu tuvumā vides reklāmas "Gribi vairāk latviešu? Pamēģini bez prezervatīva!"

• Noziedzības samazināšana - ierosinām ap lombardiem, azartspēļu zālēm un točkām izvietot stendus ar bukletiem "Negribi sēdēt cietumā? Pamēģini nepārkāpt likumu!", ieviešot arī precīzu mērķēšanas mehānismu, proti, nosakot tiem cenu - pieci eiro par bukletu. Tādējādi cilvēks bez kriminālām nosliecēm šo nesaprātīgo pirkumu neveiks, bet potenciālā mērķauditorija sajutīs vēlmi nopizģīt "tīri tāpēc, ka par maksu un nepieskata". Protams, šī būs pēdējā reize, kad konkrētais indivīds kāps noziedzības grāvī.