Āris Jansons: Dienesta stāvokļa izmantošana  (58)

Ziņai par to, kāds saturs bijis ASV prezidenta Donalda Trampa 25. jūlija tālruņa sarunai ar viņa Ukrainas kolēģi Volodimiru Zelenski, nemaz nebija jānonāk sabiedrības acīs un ausīs. Par to, ka Tramps izdarījis telefonisku spiedienu uz politikā zaļo Zelenski līdz pat septembra vidum valdīja klusums. Tobrīd ukraiņi gaidīja ASV apsolīto militāro palīdzību, bet Ukrainas prezidents – apsolīto augstākā līmeņa uzņemšanu Baltajā namā. Donalds Tramps ar nolūku nesteidzās ne ar vienu, ne ar otru.

Nu jau bēdīgi slavenās telefonsarunas laikā Tramps vēl aizvien ļāva "karāties gaisā" Zelenska pieņemšanas laikam. Kā raksta " The Washington Post", ASV prezidents bija licis pārskatīt Ukrainai apsolītās palīdzības komplektu un atlicis 250 miljonu dolāru militāro palīdzību. Tobrīd to pastarpināti skaidroja ar Trampa nevēlēšanos konkrētajā brīdī "kaitināt krievus". Atlikto ASV militāro palīdzību viceprezidents Maiks Penss vēlāk Zelenskim centās pamatot ar viņa paša un prezidenta Trampa "lielajām raizēm par korupciju" Ukrainā.

Par Donalda Trampa telefonsarunas saturu un tās sakarā sperto faktiski ultimatīvo soļu ieganstu neviens nebūtu uzzinājis bez svilpauša radītas ziņu noplūdes. Trauksmes cēlējs, kuru pats prezidents nu nodēvējis par politisku hakeri, darbojas izlūkošanas kopienā un izpaudis to, ko noklausījies divu līderu sarunā. Skandālu veido apgalvojums, ka tālruņa sarunā Tramps izdarījis nepārprotamu spiedienu uz Ukrainas prezidentu, lai tiktu atsākta korupcijas lietas izmeklēšana pret Ukrainas gāzes nozares oligarhu, kurā, būdams viņa kompānijas valdes loceklis, esot bijis iejaukts bijušā viceprezidenta demokrāta Džozefa Baidena dēls Hanters.

Drīz vien pēc augšminētās sarunas Trampa personīgais advokāts Rūdolfs Džuliani Madridē tikās ar Ukrainas prezidenta padomnieku, izklāstot, kādu lietu izmeklēšanu Ukrainā Tramps vēlas panākt. Viegli sarēķināt, ka spiediens uz Ukrainu ticis raidīts dubulti – prezidenta prasību papildinājis viņa personīgā advokāta ultimāts. Kā gan no tā lai neizriet secinājums, ka ASV prezidents izmantojis amatu, lai censtos panākt ārvalsts iedarbošanos, lai kaitētu saviem politiskajiem pretiniekiem. Var jau būt, ka Baidena dēls nav bijis pietiekami godprātīgs, bet konkrētās darbības pat izskatās pēc veicinošas rīcības, lai – sauksim lietas īstajā vārdā - sasniegtu ārvalsts iejaukšanos ASV iekšējās lietās – iekšpolitikā un vēlēšanās.

Džuliani pat bijis spiests taisnoties, ka ne viņš, ne Tramps nav draudējis liegt ASV finansējumu Ukrainai, ja tā neizmeklēs Baidena jaunākā darbošanos Ukrainā. Taču pat bez tā ASV prezidenta izturēšanās pret Zelenski neizskatās smuki.

Pēc mediju ziņām, 12.augustā trauksmes cēlējs adresēja iesniegumu izlūkdienestu ģenerālinspektoram, un daļa no tā attiecās uz ASV prezidenta pūliņiem Baidena dēla lietā un arī sakarā ar 2016. gadā Ukrainas puses sniegto graujošo informāciju par Trampa vēlēšanu kampaņas vadītāju Polu Menafortu, kurš galu galā nonāca aiz restēm. Ukraiņu pretkorupcijas prokurori darīja zināmu, ka ar Krieviju saistīta partija piešķīrusi Menefortam līdzekļus no nelegālas " melnās kases".

Džozefs Baidens pašlaik ir populārākais no demokrātu partijas kandidātiem 2020. gada prezidenta vēlēšanās. Izmeklēšana pret viņa dēlu, kā arī jautājumi par paša bijušā viceprezidenta saistību ar dēlu Hanteru algojušā oligarha lietu pārraugošā Ukrainas prokurora atcelšanu no amata būtu medusmaize viņa pretiniekiem.

Ne jau tikai cīņu biedra Meneforta liksta vien iekrāsojusi Trampa noskaņojumu pret Ukrainu, kuras vadība līdzīgi baudījusi ASV demokrātu un republikāņu atbalstu stabilas demokrātijas veidošanā un lielā kaimiņa tīkojumu atvairīšanā. Apskatnieki pasvītro Trampa neparasti pakluso toni Krievijas agresīvo darbību nosodīšanā un iecietībā pret Maskavas apsūdzēšanu ASV prezidenta vēlēšanu ietekmēšanā – viņam par labu. Tramps cita skaitā teicis, ka Krimas aneksija nevar kavēt Krievijas atgriešanos rūpnieciski attīstīto valstu Lielajā septītniekā jeb G7.

Bet jautājums nav tikai par Trampa un Zelenska telefona sarunu un tās saturu. Pašlaik runa ir arī par Baltā nama un ASV konservatīvās preses reakciju, akcentējot šo sarunu izgaismojušā trauksmes cēlēja politiskos motīvus un viņa potenciālā nodevēja dabu. "The Washington Post" saka, ka gan prezidenta, gan atsevišķu mediju apgalvojumiem būs aukstas dušas efekts uz citiem valsts dienesta darbiniekiem, kas apsvēruši izteikšanos par darbībām, kas tiek uzskatītas par nelikumīgām, neētiskām vai nepareizām privātas vai publiskas organizācijas ietvaros. No vienas puses, likumsargi sagaida, ka federālie ierēdņi cels trauksmi par tēriņiem, krāpšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. No otras, neviens nevēlas sabojāt savu reputāciju un kļūt par personīga uzbrukuma objektu. Ne velti Demokrātu partijas pārstāvji ASV Kongresā nosodījuši prezidentu par klajiem centieniem iebiedēt konkrēto trauksmes cēlēju, uzsverot, ka būtībā šāda attieksme ir nelabvēlīga demokrātijai un nacionālajai drošība, jo raida negatīvu signālu tiem, kas nav vienaldzīgi pret nejēdzībām varas gaiteņos.

Atšķirībā no Latvijas, kur trauksmes cēlēju temats aktualizēts tikai šajā gadsimtā, okeāna viņā krastā par pārkāpumus izgaismojošo valsts ierēdņu tiesisko aizsardzību tika spriests vairāk nekā pirms 240 gadiem un ASV pastāv likums gan par trauksmes cēlēju aizsardzību, gan izlūkošanas kopienas trauksmes cēlēju aizsardzību.

Ja runa par izlūkdienestiem, pēc likumības alkstošā darbinieka tiesības ir ierobežotas ar ziņošanu augstāk stāvošajam vai iestādes ģenerālajam inspektoram, bet reti (jau pēc šiem posmiem) pieļaujama informācijas nopludināšana ārpus sava resora. Pastāv gan iespēja, ka inspektors var definēt trauksmes cēlēja iesniegumu kā " neatliekami svarīgu" un tādā gadījumā tiek apziņotas attiecīgās Kongresa uzraudzības komitejas. Konkrētajā gadījumā ziņotājs acīm redzami nav Trampa piekritējs, un var domāt, ka viņam kategoriski nav pieņemami prezidenta mēģinājumi iedarboties uz saviem politiskajiem sāncenšiem, iesaistot nomelnošanas darbībās ārvalstu līderus. Taču ziņas noplūde notikusi bez Kongresa informēšanas, un šis fakts vedina uz pārdomām par izlūkošanas dienestiem dotās uzticības eroziju.

Vai izlūkdienesta amatpersona izspiegojusi prezidentu pēc savas iniciatīvas, vai arī tā bija saņēmusi šādu uzdevumu?

Kā saka ne viens vien amerikānis, Tramps ir sadarījis daudz lietu, lai būtu iemesls sākt impīčmentu (viņa atstādināšanu no amata), bet politiskā pretinieka sagrāvei domātas informācijas iegūšana, iesaistot ārvalsts galvu izklausās, droši vien viskliedzošāk. Administrācijas atteikums ļaut izlūkdienestu ģenerālinspektoram atklāt Kongresa likumdevējiem informāciju par trauksmes cēlēja apsūdzību neskan prezidentam par labu.