Vladislavs Vesperis: Nacionālais attīstības plāns nedrīkst būt Ziemassvētku dāvanu saraksts  (19)

Kāpēc vispār jāplāno?

Ir skaidrs, ka, neregulējot tirgu un ekonomikas attīstību vispār, varam nonākt pie negatīviem rezultātiem sabiedrībai, tādiem kā nabadzība, iespēju un ienākumu nevienlīdzība, piesārņota vide un tamlīdzīgi. Tāpēc ir nepieciešama valsts netieša iejaukšanās tirgus ekonomikā, lai vienlaikus gan sekmētu ekonomikas izaugsmi, gan nodrošinātu ilgtspējīgu valsts un sabiedrības attīstību. Lai šī iejaukšanās būtu samērīga, racionāla un ar skaidri noteiktiem un uz sabiedrisko labumu orientētiem mērķiem, ir nepieciešams pārdomāts un saprotams plāns – ko, kāpēc un kad mēs darīsim, kādus līdzekļus tam tērēsim.

Katrs savā dzīvē mēs taču arī plānojam un izvirzām sev noteiktus tuvākus un tālākus mērķus – kādus mācību priekšmetus skolā apgūsim padziļināti, kādu studiju programmu un darba jomu nākotnē izvēlēsimies, kur dzīvosim un kad veidosim ģimeni. Ja mēs to nedarītu, tad nevis mēs paši noteiktu, kādu dzīvi dzīvojam, bet vienkārši ļautu, lai dzīve mūs kaut kur nes, un, visticamāk galu galā nebūtu īpaši apmierināti ar to, kā ir sanācis. Tieši tas pats darāms arī valsts līmenī.

Kādam (ne)būtu jābūt NAP?

Attīstības plānošanas sistēmas likums [1] noteic, ka Nacionālais attīstības plāns (NAP) ir hierarhiski augstākais valsts vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments, kas nosaka valsts attīstības mērķus, prioritātes (arī teritoriju attīstības prioritātes) un sasniedzamos rezultātus (arī makrolīmenī), kā arī rīcības virzienus katrā prioritātē, sasniedzamos politikas rezultātus un atbildīgās institūcijas. Izstrādājot Nacionālo attīstības plānu, jānodrošina tā atbilstība hierarhiski augstākiem attīstības plānošanas dokumentiem - Saeimas apstiprinātajam ilgtermiņa konceptuālajam modelim "Cilvēks pirmajā vietā" [2], kurā par izaugsmes mērķi noteikta cilvēka dzīves kvalitātes paaugstināšana šā vārda plašā nozīmē - augstāks labklājības līmenis, drošība sev un saviem tuvākajiem, labāka nākotne saviem bērniem un mazbērniem, un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijai līdz 2030. gadam [3].

Vienlaikus mums ir jāņem vērā, ka Latvija ir pievienojusies ANO rezolūcijai par ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam [4] jeb ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Kopumā ir 17 mērķi, sākot ar nabadzības novēršanu un beidzot ar globālo sadarbību, un Latvija ir apņēmusies sniegt savu ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā. Protams, ka Nacionālajam attīstības plānam ir jārod risinājumi, kā īstenot nacionālās attīstības prioritātes un vienlaikus sniegt ieguldījumu arī ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā. Tāpat ir skaidrs, ka savu attīstību pašlaik mēs lielā mērā balstām uz Eiropas Savienības (ES) un cita ārvalstu finansējuma līdzekļiem un mums savi ieguldījumi ir jāspēj pieskaņot ES kopējiem mērķiem.

Tik tālu viss it kā būtu skaidrs. Tomēr, pirms tiek sākts darbs pie plāna, ir nepieciešama skaidra vienošanās par to, kas tad galu galā ir Nacionālais attīstības plāns.

Sabiedrībā, dažādās ekspertu, ierēdņu un politiķu diskusijās dzirdēti dažādi viedokļi, kādam būtu jābūt NAP un kāds tas ir pašlaik. Ir dzirdēts, ka tas ir tikai ES fondu apgūšanas plāns un tas nepiedāvā risināt neko, kas ir ārpus ES naudas apgūšanas iespējām. Gana daudz, tostarp no politiķiem, ir izskanējis, ka tas ir ierēdņu sarežģītajā valodā uzrakstīts plāns, kas nav domāts iedzīvotājiem un kuru saprast var tikai tie, kuri to rakstījuši. Ir arī viedoklis, ka tas ir plāns, kuram ir maz saiknes ar patieso dzīvi, tajā ietverti nereāli mērķi un ka tas nepietiekami vai vispār nerisina iedzīvotāju un konkrētu tautsaimniecības nozaru vajadzības.

Daži eksperti un politiķi teic, ka tam vispirms ir jābūt plānam, kā valstij (vai tomēr uzņēmējiem) nopelnīt naudu, kuru tad pēc tam var pārdalīt sociālajām vajadzībām. Kaut kāda kritika laikam jau vismaz daļēji ir vietā, piemēram, par ierēdņu valodu runājot.

Tātad kādam jābūt NAP, lai tas būtu attīstību veicinošs, praktiski izpildāms un sabiedrība tam noticētu?

Pirmkārt, tam ir jābūt plānam, kura tapšanas procesā ir izvērtēta valsts attīstība kopumā, tai skaitā ārējās vides ietekmju, globālo attīstības procesu un to radīto iespēju kontekstā. Tikai tad, ja saprotam, kur mēs atpaliekam vai stāvam uz vietas, kas ir svarīgākie attīstību un izaugsmi kavējošie apstākļi, kas ir mūsu iespējas pasaules un globalizācijas kontekstā, tikai tad mēs varēsim pateikt, kādi ir mūsu valsts svarīgākie mērķi un - svarīgākie darbi, ko darīt to sasniegšanai. Turklāt nedrīkst NAP neietvert tādu nozīmīgu valsts attīstības jomu kā lauku attīstība, kurā tiek ieguldīti miljardos mērāmi līdzekļi, jo, atstājot lemšanu par to tikai vienas ministrijas ziņā, lauku attīstības virzība var nonākt būtiskās pretrunās ar NAP mērķiem vides jomā, reģionālajā politikā un lauku apdzīvotības saglabāšanā.

Otrkārt, NAP nevar būt tikai ES fondu naudas apgūšanas plāns. Valsts tautsaimniecība aug, līdz ar to - attīstībai pieejamā valsts budžeta līdzekļi, kuri arī ir resurss turpmākai valsts attīstībai. Turklāt – jā, ieguldījumi ir svarīgi, taču nedrīkstam tos skatīt atrauti no sociālekonomiskajām norisēm un valsts un sabiedrības attīstības problēmām, kuru risināšana vai atbilstošu reformu īstenošana neprasa būtiskus vai vispār nekādus ieguldījumus, bet tas var ļaut mums ietaupīt esošos valsts budžeta līdzekļus, kurus tad var novirzīt citām svarīgām sabiedrības vajadzībām, mazināt birokrātiju un vairot sabiedrības uzticēšanos valsts pārvaldei. Šie risinājumi var būt nodokļu politikā, uzņēmējdarbības vienkāršošanā, sabiedrības līdzdalības veicināšanā, publisko iepirkumu veikšanā un citās jomās.

Treškārt, Nacionālajā attīstības plānā mums ir jāizdara skaidras izvēles par to, kādas pārmaiņas valstī mēs gribam redzēt, kurās jomās un kādos projektos investēsim. Kad esam paskatījušies uz valsti "šķērsgriezumā" un identificējuši sākotnēji būtiskākos uzdevumus un investīcijas, mums jāvērtē to izmaksas un ietekme uz valsts attīstību, tai skaitā ietekme uz plānā noteiktajiem stratēģiskajiem mērķiem. Ja to izmaksas pārsniedz mums reāli pieejamos resursus, jāpieņem iepriekšminētajā izvērtējumā balstīti lēmumi par to, ko varētu finansēt mazāk vai nefinansēt un atteikties no tā vispār. Resursi, patīk tas mums vai nē, ir ierobežoti un ieguldīt visur, kur būtu nepieciešams vai vēlams, nebūs iespējams.

Ja mēs šīs izvēles neizdarīsim, tad NAP būs kā Ziemassvētku dāvanu saraksts, no kura saņemsim tikai dažas, un maz ticams, ka tās būs tieši tās dāvanas, kuras mēs būtu gribējuši un kuras mūsu sirdis sildītu visvairāk. Savukārt, ja izdarīsim šīs izvēles, izdarīsim tās gudri un pie tām arī turēsimies plāna īstenošanā, tad sabiedrība arī noticēs tam, ka šim plānam tiešām ir jēga, ka tas maina mūsu dzīvi uz labu un tajā noteiktie mērķi tiešām arī tiek sasniegti. Savukārt gan stratēģiskajiem mērķiem, gan prioritāšu mērķiem plānā, piemēram, kāds būs darba ražīgums, ienākumu nevienlīdzības samazinājums, sagaidāmais mūža ilgums vai skolēnu sasniegumi matemātikā, ir jābūt izmērāmiem, reāli sasniedzamiem un sasaistītiem ar ieguldījumiem un reformām. Nav jēgas izvirzīt konkrētus mērķus, ja to sasniegšanai netiek paredzēti un plāna īstenošanas laikā piešķirti atbilstoši nepieciešamie līdzekļi un netiek izpildīti paredzētie uzdevumi.

Kāds ir topošais Nacionālais attīstības plāns?

Pašlaik ir izstrādāta Nacionālā attīstības plāna 2021.-2027. gadam (NAP2027) pirmā redakcija, kuru šonedēļ, 26. septembrī, izskatīs Nacionālā attīstības padome. Tā centrā ir trīs stratēģiskie mērķi – produktivitāte un ienākumi, vienlīdzīgas iespējas, sociālā uzticēšanās.

Produktivitāte, salīdzinot ar vidējo ES līmeni, Latvijā joprojām ir ievērojami zemāka. Tās pieaugums, nevis strādājot vairāk, bet gan gudrāk, radošāk, modernāk un efektīvāk, ir izšķirīgs konkurētspējas faktors ekonomikas straujākai izaugsmei, kas rezultātā ļaus celt iedzīvotāju ienākumu līmeni un straujāk pietuvoties turīgāko valstu dzīves līmenim.

Vienlīdzīgas iespējas ir tās, kas nosaka ikviena valsts iedzīvotāja ienākumus un labklājību visas dzīves garumā. Ja visiem nav pieejama kvalitatīva izglītība un veselības aprūpe, tad daļai cilvēku būs ļoti grūti uzsākt uzņēmējdarbību vai atrast cienīgu darbu, un valstī pašlaik esošā augstā ienākumu nevienlīdzība (jo īpaši reģionālajā skatījumā) nemazināsies.

Sociālā uzticēšanās balstās cilvēka pārliecībā, ka uz valsti un līdzcilvēkiem var paļauties, līdz ar to arī sadarboties kopīgu mērķu sasniegšanai. Tikai vairojot uzticēšanos, būs iespējams celt apmierinātību ar dzīvi, pilsonisko aktivitāti, sekmēt demokrātiju, uzlabot drošību un stiprināt tiesiskumu. Kopīgus mērķus var sasniegt tikai tad, ja ikviens jūtas piederīgs un atbildīgs.

NAP2027 ietver sešas prioritātes, kuras aptver jomas, sākot no stiprām ģimenēm, izglītības un zinātnes, uzņēmumu konkurētspējas, līdz vides un transporta jautājumiem, kultūrai un sportam, sabiedrības saliedētībai un tiesiskumam. Kāds varētu teikt, ka prioritāšu ir par daudz un ka te izvēles nemaz nav izdarītas. Varbūt arī daļēji tam var piekrist, tomēr jāatzīst, ka visas šīs prioritātes ir nozīmīgas un jau pašlaik tajās ir identificēti svarīgākie uzdevumi. Un, lai izdarītu galīgās izvēles, turpmākā diskusija būs par iespējamiem ieguldījumiem jeb investīciju projektiem šajās prioritātēs, to izmaksām un ietekmi uz NAP2027 stratēģisko mērķu sasniegšanu. Tas, cik jēgpilni būs šie investīciju projekti, kā arī ekspertu un sabiedrības viedoklis par NAP2027 prioritātēm, uzdevumiem un mērķiem, noteiks gala lēmumus par šo plānu, to, kas tiešām būs mūsu augstākās prioritātes, kuras tad arī konsekventi būs jācenšas īstenot.

NAP2027 sabiedriskā apspriešana sāksies jau oktobra sākumā. Aicinu visus tajā piedalīties, jo jūsu viedoklis un idejas var palīdzēt plānu uzlabot!

Informatīvas norādes:

Pieejama: http://www.pkc.gov.lv/sites/default/files/inline-files/Latvija_2030_6.pdf

Pieejama: https://www.un.org/ga/search/view_doc.asp?symbol=A/RES/70/1&Lang=E