Sabiedrības novecošanās – finansiālu un eksistenciālu izaicinājumu priekšā...
Pēdējos gados itin bieži tiek runāts par sabiedrības novecošanos Latvijā. Atsevišķās aplēsēs savulaik minēts, ka 2050. gadā Latvija varētu būt starp tām desmit pasaules valstīm, kurās būs lielākais veco cilvēku īpatsvars. Pašreiz prognozes vairs nav tik pesimistiskas. ANO aprēķini liecina, ka mediānais iedzīvotāju vecums 2050. gadā Latvijā varētu būt 45,8 gadi, kamēr virknē valstu, tostarp Japānā, Spānijā, Portugālē, Itālijā , Polijā un citviet tas būs lielāks par 50 gadiem.1
Iedzīvotāju, kuri vecāki par 65 gadiem, patlaban ir 20,3% no sabiedrības.2 Ekonomisti pauž par to satraukumu, jo samazinās darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits, bet tas var negatīvi ietekmēt ekonomikas izaugsmi. Ekonomikai būs jāspēj nopelnīt vairāk, tādējādi ar nodokļiem ienesot vairāk līdzekļu valsts budžetā, lai nodrošinātu novecojošas sabiedrības vajadzības pēc veselības un sociāliem pakalpojumiem, kā arī pensijas.
Līdz ar sabiedrības novecošanos un emigrāciju samazinās arī Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaits, kas tīri emocionāli raisa eksistenciālas bažas par tautas pastāvēšanu ilgtermiņā.
Kā nodrošināt ekonomikas attīstību novecojošā sabiedrībā? Uzņēmēji arvien skaidrāk dod mājienus, ka bez gudras un pārdomātas imigrācijas politikas un darba tirgus atvēršanas trešo valstu iedzīvotājiem tuvākajā laikā neiztikt. Tomēr robeža starp kontrolētu un nekontrolētu imigrāciju ir visai trausla, tāpēc atkal un atkal ir jājautā, vai vieda imigrācija ir vienīgais risinājums ekonomikas turpmākai izaugsmei. Protams, ka nē, jo tādā veidā itin drīz par realitāti var kļūt dilemma starp ekonomisko attīstību un spēju uzturēt nacionālo identitāti. Kādu valsti mēs pēc gadiem būsim izveidojuši un kam mēs to nākotnē atstāsim?
Lai izaudzinātu bērnu, vajadzīgs vesels ciems
Par Latvijas absolūtu prioritāti ir jābūt bērnu un jauniešu esamībai, labklājībai un izaugsmei. Ir jāapzinās, ka ikkatrs bērns un ģimene Latvijas valstij un sabiedrībai ir liela vērtība, un tieši tā pret to ir jāizturas, spējot attīstīt katra bērna izaugsmes potenciālu. Maldīgi ir uzskatīt, ka zinošu un gudru sabiedrību nākotnē spēsim radīt, stiprinot tikai izglītības sistēmu. Pētījumi pasaulē rāda, ka jauniešu sasniegumus 15-16 gadu vecumā lielā mērā nosaka tas, cik attīstīta valoda cilvēkam bijusi jau trīs gadu vecumā3, tātad laikā, kad daļa bērnu tikko kā uzsāk bērnudārznieka gaitas. Tas nozīmē, ka valsts izaugsme nākotnē lielā mērā ir atkarīga no vecāku mīlestības, prasmēm un rūpēm par mazu bērnu šodien. Vēl jo vairāk – laimīga bērnība, ciešas vecāku un bērnu emocionālās attiecības ir priekšnoteikumi, kas sekmē cilvēku savstarpējo sadarbību un uzticēšanos turpmāk dzīvē, kas savukārt ietekmē ne tikai sociālo kārtību un demokrātijas funkcionēšanu valstī, bet arī pilsonisko aktivitāti, sociālās attiecības un katra cilvēka personīgās izaugsmes iespējas.4 Vecāki ir galvenā atslēga bērna sasniegumiem nākotnē, taču sens teiciens vēsta: "Lai izaudzinātu bērnu, ir vajadzīgs vesels ciems". Neviens vecāks, pat visideālākais, bez palīdzības un atbalsta bērnu viens pats izaudzināt nevar, tāpēc vienlīdz svarīgs ir gan radu un draugu pulks, kas atbalsta vecākus, gan arī publiskā sektora – valsts un pašvaldību – sniegtais atbalsts, pakalpojumi un infrastruktūra ģimenēm ar bērniem.
Latvijas Nacionālā attīstības plānā 2021.-2027. gadam (NAP2027) izvirzīts ambiciozs mērķis – līdz minimumam samazināt nabadzības riskam pakļauto bērnu skaitu, lai Latvija iekļautos to Eiropas valstu līderos, kuras nodrošina bērnu labklājībai un attīstībai labvēlīgākos apstākļus. Kāds varbūt teiks, ka pie mums tā ir utopija, tajā pašā laikā, lai to sasniegtu, nepieciešama mūsu – indivīdu, sabiedrības un politiķu griba, iesaiste un nākamā plānošanas periodā pieejamā finansējuma racionāla un pārdomāta ieguldīšana.
Somijā veiktie pētījumi liecina, ka bērnu attīstību un izaugsmes potenciāla pilnvērtīgu realizēšanu vēlāk dzīvē sekmē atbalsts vecākiem bērna pirmajos dzīves gados, efektīvu pakalpojumu pieejamība, interešu izglītības nodrošinājums un kvalitatīva izglītība. Turpretim bērna attīstību un turpmāko realizāciju kavē vecāku šķiršanās, vardarbība, atkarību izraisošo vielu lietošana, garīga rakstura slimības un citi traumatiski notikumi ģimenē, kā arī tas, ja ģimene ilgstoši par saviem galveniem ienākumiem izmanto sociālos pabalstus. Ņemot to vērā, ieguldījumi Latvijā koncentrējami ne tikai materiālā nodrošinājuma uzlabošanai ģimenēm ar bērniem, bet arī iepriekš minētajās ģimenes atbalsta jomās, lai sekmētu bērnu un jauniešu izaugsmi un labklājību vidējā termiņā un ilgtermiņā. Kā norādījis Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Džeimss Hekmans, jo agrīnāk tiek veiktas investīcijas bērna attīstībā, jo lielāka ir to atdeve turpmāk.
Visupirms laba veselība
Laba veselība un savlaicīgi pieejami veselības aprūpes pakalpojumi ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem sociālās nevienlīdzības mazināšanai. Tas attiecas arī uz veselības aprūpi bērniem, jau sākot no bērna plānošanas un ienākšanas ģimenē. Diemžēl Latvijā ir augsts sieviešu īpatsvars, kuras grūtniecības uzskaitē reģistrējas novēloti (9,1%), tātad nepieciešamos izmeklējumus un veselības aprūpi nesaņem vai saņem nepietiekamā apmērā.5 Tāpat nereti ģimenes neievēro nepieciešamību nodrošināt profilaktiskās apskates jaundzimušajiem. Tas, protams, var kaitēt bērna turpmākai attīstībai un dzīves kvalitātei. Tāpēc risinājums, piemēram, Somijā ir materiālo atbalstu, ko ģimene saņem no valsts, nodrošināt pie nosacījuma, ja sieviete ir laikus stājusies grūtniecības uzskatē un ģimene ir nodrošinājusi veselības aprūpes minimumu bērnam. Ieviešot līdzīgu risinājumu arī Latvijā, mēs panāksim ģimeņu labāku iesaisti sava bērna veselības stāvokļa savlaicīgā izvērtēšanā. Protams, vienlaikus ir nepieciešams arī uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, jo īpaši kas attiecas uz bērnu veselības aprūpi turpmākajos dzīves gados. Nav pieņemami, ja speciālists bērnam vispār nav pieejams vai arī rindā jāgaida mēnešiem.
Cēlonis bērnu nepietiekamai aprūpei un atstāšanai novārtā nereti ir atkarību izraisošo vielu lietošana ģimenē. Kāds teiks, ka vecāki dzer, jo neredz nākotni, neredz iespējas nopelnīt iztiku ģimenei, taču tas nav un nedrīkst būt attaisnojums. Atkarība visupirms ir slimība, kas jāārstē tieši tāpat kā sirds slimības, endokrīnās saslimšanas vai jebkura cita diagnoze, jo, tikai izārstējot slimību, ir iespējama ģimenes normāla funkcionēšana. Taču atkarību ārstēšana ir galējs līdzeklis un cīņa ar sekām, kas izmaksā vairāk nekā atkarību izraisošo vielu patēriņa un pieejamības ierobežošana. Tieši tāpēc NAP2027 paredzēta pierādījumos balstītu efektīvu un inovatīvu risinājumu īstenošana atkarību izraisošo vielu, kā arī procesu (azartspēles, datoratkarība) izplatības ierobežošanai, tai skaitā selektīvās un indicētās profilakses programmu īstenošana. Šis arī ir veids, kā visefektīvāk samazināt priekšlaicīgu mirstību, kas Latvijai ir liels izaicinājums, jo teju 7000 cilvēku, īpaši vīrieši, ik gadu mirst negadījumu un slimību rezultātā, nesasniedzot 65 gadu vecumu6, kamēr cēlonis tam daļā gadījumu ir smēķēšana un pārmērīgs alkohola patēriņš.
Attiecību pratības un vecāku prasmju izkopšana
Atbilstoši OECD apkopotajiem datiem Latvija ir otrā valsts aiz ASV ar vismazāko to bērnu īpatsvaru, kuri dzīvo kopā ar abiem vecākiem, neatkarīgi no tā, vai vecāki ir reģistrējuši savu laulību vai ne. Teju trešdaļa bērnu (30,5%) mums dzīvo šķirtās ģimenēs, kamēr Somijā, Igaunijā, Nīderlandē un citviet šis īpatsvars ir uz pusi mazāks.7 Kas ir tas, kas ģimenēm Latvijā liedz rast kopsaucēju strīdus situācijās, būt tik paštaisniem un nepiekāpīgiem, uzturot partnerattiecības? Acīmredzot attiecību pratība, tāpat kā spēja cieņpilni komunicēt savā starpā ir apgūstama visai sabiedrībai. Tāpēc NAP2027 paredzēts savlaicīgs atbalsts ģimenēm dažādās krīzes situācijās, tostarp bezmaksas mediācija vecāku domstarpību gadījumos, vardarbības pret bērnu un vardarbības ģimenē prevencijas programmu īstenošana, kā arī atbalsta sistēmas izveide ģimenēm ar bērniem, kuri zaudējuši tuviniekus – vecākus, brāļus, māsas.
Atbalsts vecākiem bērna dzīves pirmajos gados daudzās valstīs ietver programmas vecāku prasmju pilnveidei, kas prioritāri orientētas uz tām ģimeņu grupām, kuras ar lielāku varbūtību to vai citu iemeslu dēļ nespēs nodrošināt bērna attīstībai atbalstošu vidi. Bieži vecāks pats nav saņēmis rūpes un atbalstu savā bērnībā, līdz ar to viņam nav pietiekamas prasmes to dot tālāk savam bērnam. Arī bērnu un jauniešu visatļautība, par ko mūsdienās dzirdam sabiedrības pārmetumus, lielā daļā situāciju ir rezultāts bērnu audzināšanas metožu nepārzināšanai jautājumos par pozitīvu disciplinēšanu, saskarsmes veidošanu. Tāpēc NAP2027 paredz paplašināt atbalstu ģimenēm noteiktu pakalpojumu veidā, kas ietver ģimenes iedrošināšanu, mazinot šķēršļus bērnu veselīgai attīstībai.
Darba un ģimenes dzīves savienošana
Stress, izdegšana darbā, virsstundas nereti ģimenēs vainagojas ar to, ka vecākiem vienkārši pietrūkst laika un spēka kvalitatīvai brīvā laika pavadīšanai kopā ar atvasēm. Ģimenes un darba dzīves savienošanas instrumenti, piemēram, elastīgais darbs, daļlaika darbs vai attālinātā nodarbinātība neapšaubāmi ir būtiski, lai vecāki uzturētu veselīgu dažādu dzīves jomu līdzsvaru. Latvijā ir izveidojies priekšstats, ka produktīvi strādāt nozīmē strādāt ilgākas stundas, taču tā nebūt nav. Mēs esam starp tām Eiropas valstīm, kurās ir visgarākā darba nedēļa, bet ne produktīvākais darbs. Pētījumi rāda, ka saīsinot darba stundu skaitu nedēļā, darba produktivitāte mēdz uzlaboties. Un tas ir pašsaprotami, jo cilvēks, kurš spējis rast laiku bērniem, ģimenei, brīvā laika nodarbēm, jūtas laimīgāks, atpūties un līdz ar to motivētāks strādāt produktīvi. Ņemot to vērā, tuvākajos gados ir nepieciešams rosināt politiķu, ekspertu un sociālo partneru debates par darba laika saīsināšanas iespējām, nemazinot darba ņēmēju ienākumus.
Bērnu aprūpes un pieskatīšanas pakalpojumu pieejamība ir svarīga kā pirmsskolas, tā arī sākumskolas vecuma bērniem. Daudzi ir informēti un zina par pirmsskolas izglītības iestāžu trūkumu Rīgā un Pierīgā, taču visticamāk neiedomājamies, ka daļa vecāku strādā arī vēlās vakara stundās, brīvdienās un ka bērnam ar speciālām vajadzībām pirmsskolas izglītības iestādē var būt sarežģīti tajā pavadīt visu dienu. Lai risinātu šis problēmas, pirmkārt, ir jāparedz vienāds finansējuma apmērs kā pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādei, tā arī privātai izglītības iestādei tad, ja bērnam pašvaldība nevar nodrošināt vietu pašvaldības dārziņā, tādā veidā novēršot netaisnīgo situāciju, ka vecāki par bērna aprūpi privātā iestādē maksā vairāk, nekā pašvaldības iestādē. Otrkārt, ir jāattīsta aukļu dienests, paredzot arī darba devēju solidāru iesaisti pakalpojumu apmaksā tad, ja vecāks ir nodarbināts vakara stundās vai brīvdienās.
Radošuma un izzināšanas attīstības nozīme bērnos
Jau vairākus gadus tiek attīstīta kompetencēs balstīta pieeja izglītībā, tomēr ar izglītības satura uzlabojumiem vien ir par maz, lai sekmētu bērnos interesi un zinātkāri, īpaši par dabaszinātņu priekšmetiem. Mēs vēlamies redzēt talantīgus bērnus, taču piemērotu vidi tam īsti neveidojam. Zināšanu apguve, domāšanas un radošuma attīstīšana bērnos nav tikai izglītības iestādes uzdevums. Liels atbalsts un palīgs tam ir muzejpedagoģija, ko līdz šim esam nepelnīti piemirsuši. Vai valstij ar tik spēcīgu un tradīcijām bagātu medicīnas skolu, plašu bioloģisko daudzveidību, radītām inovācijām kopš industriālās revolūcijas laikiem patiesi nav vajadzīgs savs Ziemeļeiropas nozīmes Dabas zinību un tehnoloģiju centrs, kas ar savu vēsturisko bagāžu un zināšanām ir dzinulis inovāciju radīšanai un attīstībai nākotnē?
Optimāls ģimeņu materiālais nodrošinājums
Lai gan kopumā pēdējo gadu laikā nabadzības riskam pakļauto ģimeņu ar bērniem īpatsvars ir mazinājies, joprojām nepieciešami fokusēti risinājumi noteiktās mērķa grupās, īpaši viena vecāka ģimenēs, daudzbērnu ģimenēs, kā arī ģimenēs, kur kāds no vecākiem zaudējis darbspējas. Tā kontekstā NAP2027 izstrādes procesā daudz diskutēts par piemaksu ģimenes valsts pabalstam noteikšanas nepieciešamību vai palielināšanu, kas sniegtu vērtīgu papildinājumu ienākumiem no darba algas. Tāpat uzlabojumi likumdošanā nepieciešami, lai nodrošinātu labāku materiālo aizsardzību vecākiem, kuri aprūpē bērnu vecumā no 1,5 gadiem līdz 2 gadiem.
Domājot par ģimenēm, nereti aizmirstam, ka ir arī bērni, kuri prasa īpašu kopšanu un aprūpi, ir arī ģimenes, kuras objektīvu iemeslu dēļ ienākumus no algota darba nevar gūt vai gūst mazākā apmērā, nekā citi. Tāpēc nabadzības risku mazināšanas kontekstā svarīga ir minimālā ienākumu līmeņa ieviešana un minimālo apmēru adekvātuma nodrošināšana.
Veiksmīgas politikas rezultāts – dzimstība
2018. gada dati rāda, ka summārais dzimstības koeficients Latvijā ir 1,618, kas salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir visai augsts rādītājs, taču nepietiekams, lai nodrošinātu tautas ataudzi.9 Nodrošinot atbalstošu vidi bērnu labklājībai un izaugsmei, stiprinot ģimeni kā vērtību sabiedrībā un īpaši atbalstot otrā bērna ienākšanu ģimenē, kā arī daudzbērnu ģimenes, ar esošo ekonomikas izaugsmes tempu summārā dzimstības līmeņa palielināšana kļūst iespējama. Tas izvirzīts par vienu no NAP2027 mērķiem.
2 http://data1.csb.gov.lv/pxweb/lv/iedz/iedz__iedzrakst/IRG030.px/
3 Frost et al. 2005
4 Welch et al. 2001
5 https://likumi.lv/ta/id/299503-par-mates-un-berna-veselibas-uzlabosanas-planu-2018-2020-gadam
6 http://data1.csb.gov.lv/pxweb/lv/iedz/iedz__mirst/IMG020.px/
7 http://www.oecd.org/els/soc/SF_1_2_Children_in_families.pdf
8 http://data1.csb.gov.lv/pxweb/lv/iedz/iedz__dzimst/IDG130.px/table/tableViewLayout1/
9 http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/submitViewTableAction.do
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!