Tieši šis apstāklis par 17. oktobra balsojuma patiesajiem uzvarētājiem padara nacionālo apvienību "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" un Jāni Dombravu personiski. Partija un tās tribūns tika pie "kārtējās Abrenes".
Atkal rodas parocīgs iegansts vaimanāt par krievu briesmām, "vicināt lāpas" un "atsegt torsus". Katru izdevību nacionālradikāļi prata izmantot pilnībā. Sabiedrībai netīk atcerēties, ka Latvijas galvenā "etnotrīce" – divvalodības referendums, ko iedarbināja "dēmoniskais" Vladimirs Lindermans ar tābrīža sabiedrotajiem, – sākās ar vislatviešu tīšu "piespēli" lielkrievu šovinistiem. Nacionālajai apvienībai šķiet "viss vienalga man", ja kārtējo reizi sabiedrībai – ko satrauc tagadējās valdības pašapmierinātais tizlums – tā sevi apliecina kā vienā jautājumā ieciklējušos partija. Kāpēc Dzintaram, Dombravam & Co vajadzētu satraukties par "liberast-velkomistu" vaimanām vai to ņirgām par pilsoņkaru pret zīdaiņiem?
Galu galā pašvaldību vai XIII Saeimas vēlēšanu kaislākajā brīdī līdz "urlu" lamāšanai nolaidās arī dažs tēlotas tolerances kalngals. NA ir svēti pārliecināta, ka īsteno "neuzklausītās tautas" gribu, bet premjers ar koalīcijas partneriem pievaldīs mēli, savus portfeļus sargājot. Gluži loģiski varam sagaidīt, ka Nacionālā apvienība tuvāk nākamajam vēlēšanu ciklam kļūs par EKRE klonu, strauji "evolucionējot" ksenofobijā un deliberalizācijas centienos. Igaunijas "neonacistu light" partijas panākumi parlamenta vēlēšanās un ietekme valdībā, tās līderu nesodāmība – ne tiesiska, ne publiska, ne "briseliska" – par viņu sarunāto un sadarīto ir ļoti kārdinoša vadzvaigzne.
***
Būtu vienkārši idiotiski iedomāties, ka likuma pieņemšana izraisīs sajūsmu vai vispār jebkādu pateicību nepilsoņos un ar viņiem solidārajos Latvijas pilsoņos. Šī "dāvana" bija pilnībā novēlota jau tad, kad, Rīgas pilij sadūšojoties – rūpēs par "prezidentūras mantojumu", tā tika pieteikta "nepareizā" valsts galvas vārdā. Protams, tas nenozīmē, ka Saeimai likumu nevajadzēja pieņemt, bet "šobrīd vispareizākajam" prezidentam nevajadzētu to izsludināt.
Viss šī procesa "sausais atlikums", kas tiešām nogulsnēsies nepilsoņu un nelatviešu prātos, ir Dombravas no Saeimas tribīnes skaļi pateiktais: nelolojiet ilūzijas, mēs – ar varu apveltītie – jūsos turpinām saredzēt vienīgi valsts ienaidniekus! Ja kādam vēl "ņepoņatno" – "Чемодан, вокзал, Россия!".
Lai pretendētu raisīt Latvijas sabiedrības krievvalodīgajā daļā gandarījuma druskas un par naga tiesu "mīkstinātu" radikāļu PR uzvaru, tagadējai politiskajai varai būtu vismaz ceremoniāli jāatvainojas jau dzimušajiem nepilsoņiem par likumdevēju izstaipīto gumiju. Gluži loģiski šis "mieļu biķeris" būtu jāpieveic Valsts prezidentam. Diez vai Saeimas priekšsēdei un premjeram gribētos – kaut tas būtu daudz efektīvāk – viņam piebiedroties.
Sevi par nacionālkonservatīvu sludinošam valsts galvam, turklāt Ināras Mūrnieces un NA politiskajam "krustbērnam", šis būtu drosmīgs un patiess personiskās valststgribas apliecinājums. Tas noteikti izraisītu paliekošu un vajadzīgu rezonansi visā Latvijas sabiedrībā. (Daudzām demokrātiskām valdībām – tikai piemēram – britiem – tāds "biķeris" nav gājis secen, nesot nācijai atvieglojumu, nevis politiskus samezglojumus.)
***
Mūsu izmisīgā vēlme, ko spēcina globalizācijas efekti, nosargāt savu un Latvijas "trauslo" latviskumu pārveido Blaumaņa prātulu: emocijas rada barjeras, pret kurām sabirzt racionāli argumenti. Latvijas "krievi" (visi dažādie cilvēki, kurus aptver šis plakātisms), kā mums kautri saka priekšā pašu prāts, tomēr ir kas vairāk par ušakoviešiem, ždanokiešiem vai hipotētiskiem baraņņikoviešiem.
Tā ir nenovērtējama daļa no Latvijas nacionālās bagātības. Ja tas kādam šķiet par krāšņu teikts, OK, būšu tehnokrātiskāks – mūsu "stratēģiskais resurss". Diemžēl mazas tautas, turklāt vēsturiski dziļi traumatizētas, nespēj atteikties – pat nenoliedzamās nepieciešamības sloga spiestas – no izjūtas par "svešķermeni sevī", no saldās ilūzijas reiz "pamosties bez krieviem". Mums par attaisnojumu: šajā ziņā neesam oriģināli – viss "Brexit" vājprāts cēlās no angļu provinces bailēm pārvērsties Austrumeiropas filiālē (turklāt mūsu sprīdīšiem un viņu kaimiņmauriņos samestām alus bundžām dodot jūtamu artavu aborigēnu naida uzjundīšanā). Pat ASV (it kā tautu kausējamā katlā) nav sveša "laimīgas pamošanās cerība".
Mūsu "etniskā neiroze" veido psiholoģisko spiedienu uz nelatviešiem. Pieļauju – īpaši uz jaunatni, pat "integrēto" un akceptēto: nelāgi savā dzimtenē justies nepieņemtam, svešam, bez aiztures par "naidīgu elementu" apsaukātam. Nevilšus pamanīt latviski kautro naidu sava mīļotā cilvēka, drauga vai kaimiņa radinieku acīs. Mēs – "labējo" politiku akceptējusī sabiedrība, mediji un "viedokļa līderi" – paši gluži vai ar varu spiežam viņus meklēt alternatīvas: rast labklājību Rietumos, tāpat kā latviešiem, vai atzīt sevi par "folk-russe" un mesties Krievijas "tautiešu politikas" apskāvienos.
Vienlaikus valsts vara un tās bazūnes vaino cilvēkus nepietiekamā lojalitātē. Šāda šizofrēniska paštaisnība ir neatsverama – un vērienīgi dāsna, nekompensēta! – palīdzība Krievijas depopulizācijas problēmu risinātājiem, mums attautojot sevi. Nacionālais lepnums diez vai mums ļaus apšaubīt, ka Latvijas izceļotāji – te par valsts naudu izskoloti un mūsu augstskolās izmācījušies, te zinātnē, biznesā vai arodā iepraktizējušies – būtu sliktāki par speciālistiem, kurus kaimiņvalsts "sazvejo" Ukrainā vai Vidusāzijā. Skaidrs taču, ka labāki, – īsts Eiropas produkts!
***
Baidos, ka mūsu emocionāli sakņotās dogmas – ar Dombravas un NA laipnu piepalīdzēšanu – var novest pie pavisam kļūdainām, traģiskām izvēlēm, pārcentīgi sargājot latvisko Latviju.
Mēs varam apsēsti ar vienu roku turpināt politiski un publicistiski "presēt" savus cittautiešus, veicinot, ka viņi individuāli vai organizēti pamet "Ēģiptes gūstu", ar otru roku – pakļaujoties lētas darba rokas paģērējoša biznesa lobistiem – vērt arvien plašāk vaļā durvis "trešo valstu" viesstrādniekiem. Un meklēt liekulīgus risinājumus (piemēram, Polijā praktizētās 3 mēnešu "maiņas"), lai varētu šos cilvēkus izkalpināt bez sociālās aizsardzības. Kad/ja mūsu valsts – (gandrīz) patiesās rūpēs par tautas un, protams, īpaši pensionāru labklājību! – padarīs par "caurbraucamo sētu" postpadomisko valstu darbaspēka straumei, tad ar latvisko Latviju būs galīgā d#rsā. Mēs apzināmies, ka latviešu etniskā komforta sāpju slieksnis ir daudzkārt zemāks nekā "Mazajai Britānijai". (Darbvietu atņemšanu te pat neaplūkosim.)
Vēl vairāk ir skaidrs, kādā valodā (un kādā mentalitātē!) komunicē – un uzspiež to iedzimtajiem! – Ukrainas, Baltkrievijas vai citu reiz "brālīgo republiku" viesstrādnieki. Pat ja, atļaušos būt riebīgs, daļa te iebrauktu, uzrādot bataljona "Azov" izdotas rekomendācijas par iedzimtu naidu pret moskaļiem... (Drīzāk gadīsies, ka darba devējiem veiksmīgākai sapratnei ir jāapgūst suržiks!)
Skaidrs, ka neviens nemācīsies latviski "par tādu naudu" un bez vēlmes vai iespējas te iesakņoties. Kā smejies, Bertolta Flika lingvistisko entuziasmu nepadarīsi masveidīgu.
Jau tagad Rīgā un ap to arvien biežāk – tāpat arī citur, kur ekonomika plaukst, – nākas satikt pašpārliecinātus un manierēs robustus "ne vietējos", kuri pret aborigēniem attiecas ar tēvišķu augstprātību (ne šovinista agresiju): "Es skaidri zinu, ka tu proti krieviski – dari tā, nespēlē teātri!" Un pilnīgi skaidrs, ka Baltijas sīkaļvalsts šim skaitā dižākas nācijas pārstāvim nav "vecākais brālis" vai "role model". (Arī mūsu politiķi vai žurnālisti, pārņemti ar Ukrainu, neredz Kijevas kundziņu smīnus aiz savām mugurām.) Igaunijā, kas darbaspēka politikā ir liberālāka par Latviju, redz tās pirmās "odziņas" – dažā Tallinas restorānā klientus atklāti apkalpo tikai angļu vai krievu valodā. ("Delfi.ee", taču saiti neatradu. Tas, ka "Maxima" gadiem ilgi nodarbina igauņu valodas nepratējus, portālam tik šokējoši nešķita.) Lai netiktu ieskaitīts nelabojamos ksenofobos, nepiesaukšu kaimiņvalsts sadzīves noziegumu, satiksmes negadījumu vai nelegālās migrācijas statistiku. EKRE politiķi, protams, tādēļ jūtas zirgā (RU).
Racionāls nacionālisms saka priekšā acīmredzamo: mūsu krievi, krievvalodīgie pilsoņi un nepilsoņi ir vienīgais cilvēkresurss, ko valsts un latviskā sabiedrības daļa patiešām var "integrēt", latviskot, iesaistīt. Ar ko te (vēl palikušajiem) latviešiem dalīt atbildību par Latviju. Šis latviskošanās process lēnām jau turpinās trešo gadu desmitu, pat agrāk – pārvarot "integrētāju" lielmanības skurbuli un "integrējamo" aizvainoto pretestību. Daudzi turas "pamātē-dzimtenē" tāpēc, ka skaidri apzinās: Krievija, lai cik mīļa un dārga, viņiem jau ir svešatne.
***
Man ļoti gribētos dzirdēt Nacionālās apvienības šobrīd galveno lāpnesi plašāk izskaidrojam izteikumu Saeimas debatēs, ka ar šo likumu Latvija "faktiski pildīs" Krievijas ārpolitikas mērķus. Kā tieši, viņaprāt? Jo savukārt es saredzu, ka tieši pats deputāts konsekventi un pat ar kvēlu degsmi līdzdarbojas Kremļa tautiešu politikas īstenošanā.
Kam Jūs īsti kalpojat, Makss Otto fon Dombrava?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!