Psoriāze ir bieži sastopama, sāpīga, smaga un hroniska slimība, ar kuru Latvijā slimo 2%–3% iedzīvotāju jeb aptuveni 38 tūkstoši cilvēku. Tā ir imūnās sistēmas slimība, kas izraisa ādas, nagu un locītavu bojājumus, izmainot ādas šūnu dzīves ciklu. Tā ir visa organisma saslimšana, kur āda ir tikai redzamā izpausme, jo tās simptomi uz ādas ir redzami visuzskatāmāk: sarkani, niezoši plankumi ar sudrabotām plēksnēm, sausa, saplaisājusi āda, kas var asiņot, kā arī nieze, dedzināšana, sabiezējuši vai rievaini nagi.
Slimības izraisītāji var būt dažādi – ģenētiski, imunoloģiski, apkārtējās vides vai psiholoģiski faktori. Lai arī ģenētikai ir sava loma un tā tiek uzskatīta par vienu no riska faktoriem, tomēr saslimšana var neizpausties katrā paaudzē. Otrā tipa psoriāze attīstās cilvēkiem pieaugušā vecumā. Galvenie iemesli, kas ietekmē arī šīs slimības attīstību, ir stress un dzīves paradumi jeb dzīvesstils. Protams, tā var būt arī nepareizu medikamentu lietošana, kā arī Latvijas mitrais un vēsais klimats.
Slimība nes līdzi vizuālas ādas pārmaiņas. Pacienti diemžēl pārliecinās, ka sabiedrība dzīvo maldos par to, ka šī slimība ir lipīga. Psoriāze nav lipīga un kaitīga apkārtējiem. Raduši pie negatīvās attieksmes, arī sarunā ar ārstu pacienti nespēj atvērties, mēdz būt noslēgti, ne vienmēr ir gatavi par savu problēmu runāt. Citiem pacientiem ir vieglāk par šo tēmu runāt sociālajos tīklos, kādam tas palīdz, bet kādam – ne. Ticiet vai nē, bet man ir bijuši gadījumi, kad pacients lūdz uzrakstīt izziņu darba devējam, ka šī slimība nav lipīga un ka psoriāzes pacients var darīt to pašu, ko pārējie cilvēki. Diemžēl zinu arī gadījumus, kad cilvēks ir spiests no darba aiziet tieši psoriāzes simptomu dēļ.
Kopš pagājušā gada janvāra hroniskas psoriāzes pacientiem Latvijā ir jaunas iespējas – mēs terapijā varam iekļaut tā saucamās bioloģiskās zāles jeb jaunākās paaudzes medikamentus, kas pilnībā tiek kompensēti. Tas ir liels atvieglojums pacientiem, jo saprotams, ka inovatīvi medikamenti ir dārgi un ne visi pacienti to varētu atļauties par pilnu samaksu. Psoriāzes aprūpes ziņā mēs varētu teikt, ka jau līdzināmies citām Eiropas valstīm. Līdz brīdim, kamēr nebija valsts kompensācijas medikamentiem, Latvijas psoriāzes slimnieki bija pabērna lomā.
No pieredzes zinu, ka pacienti, izjūtot labas terapijas efektu, tomēr uztraucas, vai psoriāze nevar atgriezties. Šī nedrošības sajūta prasa uzdot daudz jautājumu un lūgumu pēc papildu palīdzības. Ir svarīgi iedrošināt pacientu, ka psoriāze atgriežoties nekad nebūs tik spēcīga, kā bija sākumā. Es vienmēr arī pacientiem uzsveru, ka šī slimība nevar negatīvi ietekmēt viņu dzīvību. Vissāpīgākā ir līdzcilvēku un apkārtējo izturēšanās. Tāpēc gribu atgādināt – labākais nezināšanas un maldu "ārsts" ir zināšanas.
Es atgriežos pie šī gada Pasaules psoriāzes dienas moto – "Nepalikt vienam". Tāpēc man noslēgumā ir divi īsi ieteikumi. Pirmais – pacientiem: ja ir kaut mazākās aizdomas par izmaiņām uz ādas, vērsieties pie ārsta pēc padoma. Nebaidieties! Meklējiet savu ārstu, terapiju un dzīvojiet pilnvērtīgi. Otrais – katram no mums: sniedziet roku psoriāzes pacientam bez bailēm, ar atbalstu un iedrošinājumu. Šo pamudinājumu es izsaku gan tiešā, gan tēlainā nozīmē – katram psoriāzes pacientam, līdzīgi kā katram no mums, ir tiesības uz tolerantu un atbalstošu attieksmi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!