Pēdējie trīs vārdi manās septiņgadnieka ausīs skanēja kaut kā savādi. Tomēr visvairāk es biju sašutis. Babas – tā mēs viņu un viņa pati mūsu klātbūtnē sevi visbiežāk dēvēja – teiktais šķita kas ārkārtējs. Manā burbulī jau nu noteikti. "Manā burbulī" – tā toreiz, saprotams, neviens nerunāja. Eleonora Rubene bija no cita "burbuļa", viņa bija dzimusi 1923. gadā, un viņa bija piedzīvojusi karu.
Man pašam šķiet, ka kopš tā laika es šo vecmammas izteikumu esmu daudzkārt pārdomājis un sapratis arvien labāk. Cerams, tāpat kā daudz ko citu, ko viņa man savulaik teikusi. Tomēr tas rīts palicis prātā īpaši. Nav jau arī tā, ka par to būtu viegli nedomāt. Brīvība. Karš. Tobrīd lielajiem cilvēkiem man apkārt acis par pirmo no abiem spulgoja tā, ka...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!