Mediju politikas kā nepateicīgas politiskas nastas piemēru apliecina Latvijas prakse – pirmā vispārējā koordinējošā mediju politikas struktūrvienība valsts pārvaldē tika izveidota tikai 25 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Pirms tam šī politikas joma tika dalīta starp dažādām ministrijām un Latvijas mediju regulatoru. Mediju politikas nodaļa Latvijas Kultūras ministrijā uzsāka darbu 2015. gada 16. aprīlī ar šī raksta autora stāšanos amatā. Attiecīgi aicinājums šo rakstu vērtēt kritiski kā dokumentu un mediju materiālu analīzē balstītu pašrefleksijas mēģinājumu nu jau divus gadus pēc tam, kad autors šo amatu atstāja. Raksts pieskarsies procesiem Latvijas mediju politikā aizgājušajos trīs gados, īpaši akcentējot stratēģiskos lēmumus un norises saistībā ar sabiedriskajiem medijiem.
Mediju politikas starts – publiskais diskurss pirms un pēc 2014. gada Ukrainas konflikta
Jau pašu Mediju politikas nodaļas izveides ideju Kultūras ministrijas paspārnē pavadīja pretrunīgas diskusijas nozarē. Pirmie birokrātiski formulētie idejas aizsākumi ir meklējami 2013. gada otrajā pusē. Jau tad par šo ieceri valdīja diametrāli pretēji viedokļi. No vienas puses, Latvijas Preses izdevēju asociācija beidzot saņēma pozitīvu atbildi uz saviem iepriekš trīs valdībām pēc kārtas paustajiem lūgumiem izveidot vienu koordinējošu institūciju mediju politikā valstī. Šo redzējumu atbalstīja tobrīd vienīgā par mediju politiku atbildīgā valsts institūcija, kurai gan bija ar elektronisko mediju lomu ierobežots politikas veidošanas mandāts, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP).1 NEPLP turklāt apzinājās, ka kombinācijā ar neatkarīga regulatora funkcijām bez izpildvarai raksturīgās politiskās atbildības un resursiem efektīva mediju politika pat mandāta ietvaros ir grūti iedomājama un viena centrāla izpildvaras struktūrvienība varētu nozares politiku uzlabot.
Tikmēr no plašām žurnālistu un ekspertu aprindām izskanēja skepse vai pat pilnīgs noraidījums idejai kā tādai. No iniciatīvas pirmsākumiem pret ideju iestājās salīdzinoši plašas un ietekmīgas žurnālistu aprindas, norādot, ka politiķiem drīzāk būtu jānodarbojas ar citām politikām, no kurām izrietētu kvalitatīva mediju politika.2 Žurnālistu aprindās valdīja pilnīga neizpratne par mediju politikas saturu un uzdevumiem un uzreiz parādījās pirmās aizdomas par iespējamu cenzūras iestādes veidošanu, jo valstij neesot un nedrīkstot būt nekādas iespējas jebkādā veidā īstenot savu politiku privātos medijos.3
Izdevēju iniciatīva izrietēja no skaudri dramatiskās preses nozares situācijas, kuru Latvijā jo īpaši saasināja 2008./2009. gada ekonomiskā krīze. Reklāmas tirgus apjoms 2010. gadā pret 2008. gadu bija samazinājies uz pusi (no 136 uz 64 miljoniem eiro), bet preses segmentā runa bija par kritumu vairāk nekā par divām trešdaļām (no 25 uz 7 miljoniem eiro)4, kas būtiski palielināja jau iepriekš nozarē jūtamo preses reklāmas tirgus negatīvo tendenci. Attiecīgi izdevējus lielā mērā vadīja aicinājums valstij iejaukties tirgus procesos un palīdzēt nodrošināt valstī preses pastāvēšanu.
No politiķu puses attiecībā uz mediju politikas priekšmetu ir vērojama būtiska diskursa maiņa periodā līdz 2014. gada notikumiem Ukrainā un pēc tiem. Ja sākotnēji politiskajās diskusijās priekšplānā bija izdevēju aicinājumam atbilstošas pozīcijas kā nepieciešamība pēc vienas koordinējošas institūcijas, kas spētu visaptveroši apzināt nozares problēmas kā mediju tirgus transnacionalizācijas tendences un ekonomiskās problēmas5, tad 2014. gada pavasara un vēlākā retorika būtiski atšķiras. Ukrainas konflikta kontekstā iezīmējās politiski mērķi, kas iezīmē atkāpes no klasiska mediju politikas priekšmeta un drīzāk būtu ierindojami stratēģiskās komunikācijas vai valsts drošības laukā. Konkrēti runa ir par "cīņu pret Krievijas propagandu" un "nacionālo mediju lomas stiprināšanu"6 konkurencē gan ar Krievijas, gan Rietumu mediju saturu un "informatīvā kara" darbības.7 Tomēr pat galēji labējā spārna politiķu izteikumos šis uzdevumu loks tiek saglabāts tikai kā viens no aspektiem kopējā plašākā politiskā gribā uzlabot Latvijas mediju vidi gan tiesiskā, gan ekonomiskā nozīmē, īpaši uzsverot drukātās preses problēmas, specifiski – tieši reģionālo mediju pastāvēšanas negatīvās prognozes.8 Šī raksta fokusa kontekstā būtiski ir piebilst, ka, izvērtējot tā laika publikācijas par mediju politikas uzdevumiem, faktiski nav atrodamas indikācijas par jebkādu politisku vēlmi īpaši pievērsties sabiedrisko mediju situācijai un regulējumam.9
Pastarpināts rādītājs patiesajam politiskās gribas apmēram veidot kādu noteiktu politiku ir fiskālas dabas lēmumi attiecīgajā jautājumā. Lai arī tika panākta politiska vienošanās par mediju politikas nodaļas izveidi Kultūras ministrijā, valdība nevienojās par atsevišķu budžeta līdzekļu piešķīrumu tās darbībai un Kultūras ministrija to izveidoja uz iekšējo rezervju bāzes.10 2014. gada vidū tika izsludināts konkurss uz trim jaunās nodaļas vakancēm. Kvalificētu kandidātu trūkuma dēļ 2014. gada otrajā pusē tika rīkots atkārtots konkurss, kurš arī beidzās bez rezultāta. Tikai 2015. gada pavasarī Kultūras ministrijai izdevās atrast nodaļas vadītāju, kura vadībā struktūrvienība tika nokomplektēta līdz 2015. gada maijam.11
Arī Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa valdība mediju politikā uzsver valsts drošības pieeju – valdības deklarācija nenošķir mediju politikas jautājumus no informatīvās vides drošības prioritātēm, bet gan, gluži otrādi, – valdības stratēģiskā komunikācija tiek savīta ar mediju vides attīstības vajadzībām.12 Tas rada divējādus riskus. No vienas puses, tas ir sašaurināts fokuss uz mediju kā industrijas attīstības jautājumiem, kas vienlīdz negatīvi ir pakļauta Krievijas propagandas centieniem, cik mediju tirgus globālajām tendencēm. No otras puses, šāda pieeja rada mediju kā neatkarīgu demokrātisku institūciju diskreditācijas risku gan no ārvalstu, gan iekšpolitisko aktoru puses. Valdības prioritātes neparedz noteiktus izmērāmus uzdevumus mediju industrijas situācijas uzlabošanai, tikmēr būtiski akcentēta stratēģiskās komunikācijas un mediju monitoringa sistēmas uzlabošana "cīņai ar dezinformāciju, propagandu un nelegālu saturu"13, īsti nepasakot, kā šī "cīņa" notiks ar mediju vides starpniecību. Vienlaikus deklarācija kā šīs cīņas instrumentu deklarē medijpratību, kas arī būtiski sašaurina medijpratības izpratnes robežas un var ierobežot neatkarīgu nevalstisko partneru uzticamību valdības politisko ieceru īstenošanā.14
Mediju politikas pirmie uzdevumi 2014. gadā
Vēl pirms nodaļas personāla nokomplektēšanas Kultūras ministrija jau bija uzsākusi darbu pie mediju politikas plānošanas. Tas tika organizēts plašā valsts pārvaldes institūciju, nozares pārstāvju, tostarp sabiedrisko mediju, un atzītu akadēmiskās vides pārstāvju vadībā. Nelaiķes profesores Intas Brikšes un vēlāk politikas eksperta Mārtiņa Kaprāna vadītās darba grupas uzdevums bija apkopot un izstrādāt nozares vajadzības, kuras vārētu pārvērst politikas plānošanas dokumentos, šo darbu pārņemot nokomplektētajai Mediju politikas nodaļai.15
Par pirmo Mediju politikas nodaļas uzdevumu kļuva Mediju politikas pamatnostādņu izstrāde plānošanas periodam līdz 2020. gadam. Šo darbu nodaļa veica, pārņemot ekspertu darba grupas ziņojumus un veicot tālāku dokumenta izstrādi. Dokumenta projekts iezīmēja piecus jaunās Latvijas mediju politikas rīcības virzienus16:
mediju vides daudzveidības veicināšana;
mediju vides kvalitātes un atbildīguma kāpināšana;
mediju nozares profesionāļu izglītības uzlabošana;
medijpratības veicināšana un
mediju vides drošumspējas nostiprināšana.
Pirmais virziens iezīmē skaidru nozares biznesa modeļu sakārtošanas virzienu, kam par kodolu tika paredzēts noteikt reklāmas aizliegumu sabiedriskajos medijos, vienlaikus paredzot būtisku sabiedrisko mediju bāzes finansējuma palielinājumu. Plāna projekts paredzēja budžeta dotācijas pieaugumu par 8 miljoniem eiro 2017. gadā (no tā 2 miljoni tiktu iedalīti Latvijas Radio un atlikušie 6 miljoni – Latvijas Televīzijai).17 Šāds bāzes finansējuma pieaugums Latvijas Televīzijai būtu nozīmējis valsts dotācijas pieaugumu par 50% (no aptuveni 13 uz 19 miljoniem eiro) un dubultā pārsniegtu tās tiešos ieņēmumus no reklāmas (aptuveni 3,2 miljoni eiro).18 Proporcionāli pat vēl labākā situācijā būtu nonācis Latvijas Radio. Kopumā bija paredzēts sabiedrisko mediju finansējumu palielināt līdz vidējam līmenim Eiropas Savienībā, kas absolūtos skaitļos nozīmētu bāzes finansējuma dubultošanu līdz 2020. gadam un attiecīgi ievērojamu sabiedrisko mediju finansiālu nostiprināšanu.
Papildus šai iecerei projekts paredzēja arī subsīdiju mehānisma izveidi komerciālo mediju atbalstam. Ievērojot panākto vienošanos par reklāmas tirgus nošķiršanu, nebija politiska nodoma valsts subsīdijas orientēt uz komerciālo televīziju un radio tirgu, bet gan tikai koncentrēt drukātās preses, jo īpaši reģionālās žurnālistikas, atbalstam. Kopumā komerciālo mediju atbalstam tika iezīmēti salīdzinājumā ar sabiedriskajiem medijiem būtiski mazāki līdzekļi – aptuveni viens miljons eiro.
Otrais mediju politikas virziens orientējas uz mediju kvalitātes un atbildīguma problēmu risināšanu. Latvija ir viena no retajām valstīm, kur līdz pat pērnā gada beigām nebija izveidojusies pašregulatīva mediju vides sistēma, kas novērstu ētikas un atbildīguma riskus un ārpustiesas ceļā risinātu labas prakses pārkāpumus nozarē.19 Attiecīgi ar politikas instrumentiem tika paredzēts rosināt pašregulāciju, kā arī vienotu ētikas kodeksu izveidi. Papildinoši šiem procesiem trešais mediju politikas virziens veicinātu mediju profesionāļu izglītības uzlabojumus.
Atsevišķs virziens orientējās uz medijpratības pasākumiem. Arī šajā ziņā Latvija atrodas unikālā situācijā. Valstī ir tikai viena aģentūra, kurai likums paredz veikt medijpratības pasākumus. Tas ir neatkarīgais mediju regulators NEPLP, taču tā kompetence aprobežojas ar elektroniskajiem medijiem20 un, otrkārt, tas šo savu likumā noteikto funkciju faktiski netika pildījis gan resursu, gan administratīvās gribas trūkuma dēļ.
Attiecībā uz mediju vides drošumspēju politiskā izvēle bija sakārtot mediju tiesisko regulējumu, gan pārstrādājot sen novecojušo Preses likumu, kas tapa vēl "glasnostj" un "perestroikas" garā, gan nostiprinot mediju regulatoru, nodrošinot labāku autortiesību aizsardzību, sakārtojot mediju reģistru, kā arī uzlabojot avotu un žurnālistu tiesisko aizsardzību, kā arī viņu sociālo nodrošinātību.
Sabiedrisko mediju reformu priekšlikumi
Latvijas mediju politikas diskusijas kopš valsts neatkarības atjaunošanas pastāvīgi ir pavadījušas diskusijas par sabiedrisko mediju pārvaldības reformas nepieciešamību. Tomēr arī pēdējā lielajā tiesiskajā reformā, kad 2009. gadā tika pieņemts apjomīgais visu elektronisko mediju nozari regulējošais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums, sabiedrisko mediju pārvaldības jautājumiem atradās vieta tikai septiņos pantos. Šāds regulējums ir acīmredzami rudimentārs, ko ir apliecinājusi līdzšinējā sabiedrisko mediju pārvaldības prakse ar pastāvīgiem konfliktiem starp pārraugošo regulatoru un abām raidorganizācijām. No šīs situācijas, kā arī ar vispārēju mediju vides tiesiskā regulējuma sakārtošanas mērķi tapa konceptuāls priekšlikums par jauno sabiedrisko mediju pārvaldības modeli, kuru Kultūras ministrija Saeimā prezentēja 2016. gada jūnijā.21
Piedāvājums paredzēja izveidot jaunu pārvaldības institūciju, kā arī nostiprināt sabiedrisko mediju redakcionālo neatkarību un pašpārvaldi. Būtisks uzlabojums tika sagaidīts no sabiedriskā pasūtījuma un tā izstrādes procesa pārdefinēšanas. Attiecībā uz sabiedrisko mediju institucionālo pārvaldību Kultūras ministrija piedāvāja izdalīt sabiedrisko mediju pārvaldības funkciju ārpus Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP). Tas nozīmētu jaunas Sabiedrisko mediju padomes izveidi. Balstoties uz starptautiskās pieredzes izvērtējumu, KM ieteica paplašināt esošo NEPLP modeli, kad padomes sastāvs tiek noteikts ar Saeimas lēmumu. Šāda modeļa īstenošanas gadījumā būtu nepieciešams jaunajā padomē garantēt pārstāvību Saeimas opozīcijas un organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kā arī nodrošināt padomes politisko neitralitāti un tās locekļu neatkarību.
Kultūras ministrija paredzēja būtiski nostiprināt sabiedrisko mediju redakcionālo neatkarību. Līdzās vispārējam redakcionālās neatkarības regulējumam sabiedriskajos medijos tiktu izveidotas satura veidošanā iesaistītā personāla redakcionālās padomes ar ievērojamām patstāvīgām pilnvarām attiecībā uz satura veidošanu un noteikšanu. Tikpat nozīmīgus uzlabojumus ar ievērojamu pozitīvo ietekmi uz sabiedrisko mediju žurnālistu redakcionālo neatkarību KM piedāvāja arī atbildīguma veicināšanas jomā. Līdzās no jauna noteiktiem atbildīguma un caurskatāmības pienākumiem visā sabiedrisko mediju darbā KM piedāvāja izveidot abiem sabiedriskajiem medijiem vienotu Sabiedrisko mediju ombudu. Tas izskatītu individuālas sūdzības par sabiedrisko mediju saturu, skaidrotu mediju darbības ētiskos un profesionālos standartus sabiedrībā un sniegtu ieteikumus sabiedrisko mediju satura kvalitātes kāpināšanai.
KM arī ieteica pārdefinēt sabiedrisko pasūtījumu, nosakot skaidrus profesionālus un izpildāmus sabiedriskā pasūtījuma mērķus, kā arī sasaistot to ar valsts kapitālsabiedrību pārvaldības principiem. Svarīgs uzlabojumu uzdevums būtu nostiprināt sabiedrisko raidorganizāciju budžeta garantijas un finansiālo neatkarību, vienlaikus kāpinot sabiedrisko mediju finanšu vadības caurskatāmību. Tomēr starplaikā ar sabiedrisko mediju budžetu saistītie jautājumi bija nonākuši strupceļā.
Sabiedrisko mediju reformu lakmusa tests
Lai gan iepriekš sabiedrisko mediju vadītāji kā priekšnosacījumu bija izvirzījuši prasību, ka iziešana no reklāmas tirgus būtu iespējama tikai tad, ja to bāzes finansējums tiktu dubultots22, un šī prasība sākotnējā reformu piedāvājumā tika izpildīta, sabiedrisko mediju valžu pārstāvji Mediju politikas pamatnostādņu apspriešanā Ministru kabinetā atsauca savu iepriekš sniegto atbalstu reformu priekšlikumam. 2016. gada fiskālās telpas iespējas (gan vispārējās negatīvās makroekonomiskās situācijas, gan nacionālā mēroga politiskās prioritātes sasniegt 2% aizsardzības izdevumu rādītāju pret IKP dēļ) bija diezgan ierobežotas.
Arī politiskais klimats bija būtiski mainījies. Mediju politikas pamatnostādņu izstrāde tika aizsākta premjeres Laimdotas Straujumas ("Vienotība") vadībā, bet 2016. gada februārī viņu nomainīja Māris Kučinskis (ZZS). Ar valdības vadītāju maiņu būtiski mainījās arī mediju politikas izstrādes klimats. Tikmēr acīmredzami uzlabojās komunikācija starp premjera biroju un sabiedriskās televīzijas vadītāju.2324 Jaunās sabiedrisko mediju valžu iebildes deva politisku iespēju atlikt jautājumu par sabiedriski mediju finansējuma palielinājumu, kas atviegloja valdības vadītāja uzdevumu apmierināt daudzās kārtējā valsts budžeta vajadzības. Attiecīgi 2016. gada decembrī jaunās Mediju politikas pamatnostādnes jau tika pieņemtas bez jebkādām finansējuma palielinājuma garantijām sabiedriskajiem medijiem un bez risinājuma ieilgušajam konfliktam nozarē par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus.2526
Reformām nelabvēlīgu sabiedriski politisko vidi padarīja konflikta saasināšanās starp mediju regulatora NEPLP vadītāju un viņu uzraugošo Saeimu. 2015. gada vasarā Saeima atbrīvoja no amata iestādes vadītāju Aināru Dimantu, kurš attiecīgo lēmumu apstrīdēja tiesā. Tiesa pirmajā instancē atjaunoja viņu amatā. Tā kā Saeima starplaikā vēl nebija izvēlējusies citu kandidātu šim amatam, Dimants varēja turpināt darbu viņa iepriekš vadītajā iestādē līdz viņa sākotnējo pilnvaru beigām 2016. gada sākumā. Starplaikā gala instancē tiesa tomēr ir atzinusi viņa atlaišanu par likumīgu, lai arī tam nav tālāku faktisku seku.27
Pašvaldību pseidoavīžu cīņas
Līdzās citiem aspektiem par vienu no centrālajiem mediju politikas jautājumiem bija izvirzījusies Latvijas pašvaldību prakse izdot savas "avīzes", kas gan pēc formas, gan satura imitē neatkarīgos vietējos laikrakstus. Šis jautājums mediju tirgus kategorijās būtu absolūti maznozīmīgs, jo vietējo drukāto mediju reklāmas tirgus daļa ir salīdzinoši niecīga. Tomēr izdevumu politiskās ietekmes dēļ vietējā varā jautājums guva lielu nacionālās politikas uzmanību.
Juridiski pašvaldībām nebūtu tiesību ar savām darbībām likvidēt tirgu, kas šajā gadījumā ir vietējais mediju tirgus. Tomēr tieši uz šādu mērķi lielā mērā ir bijusi vērsta Latvijas pašvaldību darbība mediju tirgū. Tās ražo krāšņas, biezas un krāsainas "avīzes", kādas vairumā diskutablo pašvaldību nekad nebūtu iespējams saražot, balstoties tirgus nosacījumos. Uz to vairākkārt norādīja Latvijas Konkurences padome.28 Tāpat arī pašvaldības kā izpildvaras institūcijas nedrīkstētu maldināt savu sabiedrību, ka to izmantotie sabiedrisko attiecību un informēšanas instrumenti būtu uztverami līdzvērtīgi neatkarīgi tapušiem mediju produktiem.
Lai cik skaidra būtu šī situācija kā ekonomiskā, tā juridiskā izpratnē, "kompromisa meklēšanai" šajā jautājumā Kultūras ministrija bija spiesta izveidot atsevišķu darba grupu. Tajā tika iesaistīti kā nozares, tā pašvaldību pārstāvji un neatkarīgi eksperti.29 Darba grupa rezultātā vienojās par minimālo kompromisu, kas ieteikumu līmenī paredzētu strādāt, lai attīstītu pašvaldību labo praksi ierobežojumu uzlikšanā sev. Gala ziņojums neparedzēja mēģināt panākt šādas pašvaldību prakses izbeigšanu.30 Tas izrietēja no politiskās konjunktūras, kurā premjera Kučinska partija bija kategoriski pret jebkādiem uzlabojumiem šajā situācijā par labu komerciālajiem mediju tirgus dalībniekiem.31
Neskatoties uz panākto kompromisu un faktu, ka attiecīgais darba grupas rezultāts tiešā veidā neattiecās uz jaunajām Mediju politikas pamatnostādnēm, Ventspils mērs Aivars Lembergs, izmantojot savu amatu kā Lielo pilsētu asociācijas prezidents, 2016. gada nogalē asociācijas vārdā kritizēja pieņemtās Mediju politikas pamatnostādnes kā prettiesiskas. Viņš vērsās pie valdības un visām parlamenta frakcijām ar prasību atcelt minēto politikas plānošanas dokumentu ar argumentiem, ka tas esot tapis, šī raksta autoram maldinot Ministru kabinetu, panākot dokumenta apstiprināšanu uz viņa "personīgā viedokļa pamata".32 Lai arī šāda veida pārmetumiem nebija nekāda objektīva pamatojuma, tādām vēstulēm ir simboliskas politikas spēks ar reālu ietekmi. Šī vēstule būtiski nobremzēja tālāko mediju politikas reformu virzību un ievadīja procesus, kas noveda pie šī raksta autora aiziešanas no Mediju politikas nodaļas vadītāja amata 2017. gada augustā. 2017. gada 17. jūnijā kultūras ministres Daces Melbārdes apstiprinātā "Latvijas Republikas Kultūras ministrijas stratēģija 2017.–2019. gadam" mediju politiku vairs neiezīmēja ne kā ministrijas darbības prioritāti, ne prioritāro darbības virzienu.33
Mediju politikas plāna izpilde
Neskatoties uz pretestību un kritiku, Latvijas Mediju politikas pamatnostādnes 2016.–2020. gadam šobrīd ir spēkā esošs politikas plānošanas dokuments. Tas satur konkrētus darba uzdevumus. Izvērtējot progresu, ir jākonstatē virkne pētniecības un informēšanas aktivitāšu medijpratības jomā. Kultūras ministrija veic vai ir veikusi atbilstošus medijpratības pētījumus, kā arī organizējusi apmācības pasākumus dažāda veida profesionāļiem pat lielākā mērā, nekā tas būtu sagaidāms no valsts augstākā līmeņa izpildvaras iestādes un galvenā politikas veidotāja. Publiskajā telpā ir parādījušies informācijas materiāli, kā arī profesionāļiem ir izstrādāti dažādi jauni metodiskie līdzekļi.34
Tāpat ir tikuši īstenoti mediju atbalsta pasākumi. Kopumā caur trīs dažādām institūcijām Kultūras ministrija administrēja vairāk nekā miljonu eiro dažāda veida mediju satura projektiem. Prioritāri tika finansētas pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas aktivitātes, kā arī saturs, kas veltīts Latvijas Republikas simtgades svinībām.35 Vienlaikus notika politiska atteikšanās no jebkāda veida mediju darba atbalsta pasākumiem, kas tieši vai pastarpināti veicinātu satura veidošanu krievu valodā.36 Šī situācija radīja zināmu spriedzi starp Kučinska valdību un starptautiskajiem partneriem, kuriem Baltijas valstu informatīvās telpas drošības jautājumos rūp tieši mazākumtautību un integratīvie aspekti. Attiecīgi Latvijas medijiem pieejamais ārvalstu sabiedroto finansējums fokusējās uz mediju profesionāļu izglītošanas pasākumiem un satura ražošanu tieši krievu valodā.37
Vērtējot strukturālo uzlabojumu ieceres, kopaina Latvijas mediju politikā ir vērtējama piesardzīgi. Šobrīd notiek darbs gan pie jauna sabiedrisko mediju likuma, gan citām tiesību normām, kur reformas nepieciešamību ir uzsvēruši iesaistītie eksperti un nozare. Tomēr 12. Saeimas atlikušo pilnvaru laikā progress ir bijis ļoti ierobežots. Arī jaunās koalīcijas darba uzsākšanas grūtības nebija veicinošas mediju politikas plāna pilnvērtīgai īstenošanai, turklāt šogad sabiedrisko mediju pārvaldībā dominēja abu kapitālsabiedrību valžu atbildības jautājumi, kā arī vienas padomes locekles atkāpšanās no amata, kopumā būtiski samazinot institūcijas rīcībspēju un uzticamību.38
Progress iztrūkst arī ilgtermiņā tik svarīgā jautājumā kā žurnālistu sociālā nodrošinātība. Nozares attīstības kontekstā kopumā apsveicama ir politiskā izšķiršanās par labu sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus. Tomēr šis lēmums vērtējams kā novēlots, lai panāktu ļoti lielu komercmediju situācijas uzlabošanos, jo, ņemot vērā globālo digitālo mediju pieaugošo ietekmi Latvijas reklāmas tirgū, nav pamata pieņēmumam par lineāru līdzekļu pārdali tirgū par labu komerciālajiem radio un televīzijām, jo vismaz tikpat lieli ieguvēji būs arī ārvalstu tirgus dalībnieki bez būtiska pienesuma Latvijas mediju industrijas attīstībā.
Reklāmas tirgus pārdales kontekstā lakmusa tests politiskajai gribai tiešām stiprināt mediju vidi būs jautājums par sabiedrisko mediju finansējuma palielinājumu 2020. gada budžetā. Piedāvātais valsts budžeta projekts saglabā abu sabiedrisko raidorganizāciju atkarību no reklāmdevējiem, uzturot nozarē pastāvošo konfliktu starp sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem, kā arī turpinot sabiedrisko mediju nepietiekama finansējuma situāciju. Tas sabiedriskajiem medijiem liek stagnēt un padara tos konkurētnespējīgus, jo īpaši iepretim pārrobežu produktu konkurencei, kā arī liekot tiem zaudēt savas jo īpaši jaunākā gadagājuma auditorijas. Jāatzīst, ka finansējuma trūkumu nepārtraukti pavada pamatota kritika par sabiedrisko mediju nepietiekami labu pārvaldību.
Latvijas demokrātijas vārdā var tikai cerēt, ka premjera Kariņa valdība spēs akumulēt politisku atbalstu mediju industrijai kopumā. Līdzšinējo valdību darbi būtiski atšķīrās no solījumiem. Spilgta ilustrācija tam ir premjera Kučinska valdības attieksme pievienotās vērtības nodokļa jautājumā. Latvijas mediju industrija gadiem bija iestājusies par nepieciešamību samazināt medijiem piemērojamo augsto 12% pievienotās vērtības nodokļa likmi uz zemāku (elektroniskajiem medijiem, proti, arī drukāto mediju digitālajam saturam likme joprojām ir 21%). Šīs mediju prasības ir tikušas konsekventi ignorētas, politiski argumentējot, ka Latvija nav gatava ne noteikt mediju produktiem 0% likmi, ne ieviest vēl vienu papildu likmi. Tikmēr, izstrādājot 2018. gada valsts budžetu, Kučinska vadītajai valdībai nebija šķēršļu radīt unikālu izņēmumu PVN sistēmā, nosakot 5% PVN likmi "Latvijai raksturīgiem svaigiem augļiem, ogām, dārzeņiem un kartupeļiem, tostarp – mazgātiem, mizotiem, lobītiem, grieztiem un fasētiem".39
Otra spilgta indikācija par iepriekšējās politikas iztrūkstošo gribu mediju vides atbalsta un informatīvās vides drošības jautājumos bija fakts, ka tika pieļauta vienīgā krievu valodā raidošā Latvijas izcelsmes nacionālā mēroga universālā kanāla TV5 slēgšana 2016. gada pirmajā ceturksnī. Šis bija viens no "MTG TV" produktiem, kuru tobrīd vēl zviedru kapitālam piederošais uzņēmums šķērssubsidēja no pelnošajiem produktiem latviešu valodā. Kanālam bija stabila un salīdzinoši augsta skatīšanās laika daļa – vidēji nedaudz virs 4%.40 Neskatoties uz skaidri definētajām "MTG TV" lobija prasībām, ka tā veiksmīgai un nacionālajai informatīvajai telpai atbilstošai mediju uzņēmējdarbībai Latvijā būtisks priekšnosacījums būtu sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus, šīs prasības Latvijas valdība lielā mērā sabiedrisko mediju spiediena un atbilstoši nodrošinātās publicitātes iespaidā konsekventi ignorēja. Vienlaikus sabiedrisko mediju vadība plaši aizstāvēja nepieciešamību veidot jaunu krievu valodā raidošu kanālu, tam indikatīvi paredzot budžeta vajadzības aptuveni 6 miljonu apmērā gadā.41 Salīdzinājumam, "MTG TV" Latvijas LNT produktu grupas, kurai piederēja arī kanāls TV5, kopējie zaudējumi bija nepilns miljons eiro.42
Atrodot atbalsta formas sabiedriski nozīmīga satura atbalstam esošajos medijos, Latvijai ar mediju politikas instrumentiem bija iespēja saglabāt vietējas izcelsmes TV kanālu krievu valodā ar nozīmīgu mazākumtautības auditorijas daļu. "TV5" slēgšanu par kļūdu atzina arī atbildīgais mediju regulators43, un, autora ieskatā, tā tiešām kopā ar "MTG TV" Baltijas biznesa pārdošanu ASV investīciju fondam ir uzskatāma par lielāko Latvijas mediju politikas neveiksmi. Konsekvences šiem notikumiem ir redzamas nule publiski izskanējušajās bažās par iespējamo TV kanāla LNT slēgšanu.44 Šāds lēmums ir gan loģisks no mediju biznesa viedokļa, gan saprotams kā sekas faktiski joprojām neeksistējošam politiskajam redzējumam par mediju industrijas vajadzībām un attīstību, ko politiskās atbildības ziņā Kariņa valdība pārmanto no saviem priekštečiem.
Secinājumi
Latvijas mediju politiku 2014. gada Ukrainas konflikta gaismā var raksturot kā izteikti mainīgu, lai gan sākotnējā aktivitātes palielināšanās mediju politikas veidošanā nebija tieši saistīta ar starptautiskajiem notikumiem. Primāri mediju politikas institucionalizēšanu noteica mediju tirgus attīstības vajadzības globālo mediju tirgus attīstības tendenču kontekstā, kā arī specifiski Latvijas mediju tirgus faktiskais sabrukums saistībā ar īpaši smagajām globālās ekonomiskās krīzes sekām. 2014. gadā ievēlētajā parlamentā kopumā izveidojās mediju videi atsaucīgāks sasaukums. To lielā mērā noteica viena valdošās koalīcijas partnera divu līderu iepriekšējā darbība mediju vidē un attiecīgi industrijas pārzināšana – Nacionālās apvienības priekšsēdētājs un Saeimas priekšsēdētaja bija bijušie politiskie žurnālisti –, kā arī "Vienotības" vispārēji pozitīvā attieksme pret mediju nozares attīstību.
Notikumi Ukrainā mediju politikas akcentus Latvijā būtiski mainīja. To demonstrēja publiskais diskurss par mediju politikas vajadzībām – pat mediju biznesa interešu lobijs sāka uzsvērt valsts drošību kā galveno motīvu mediju vides vitalitātes palielināšanai, kas ir politiski saprotama, lai arī riskanta taktika. Vēl lielākā mērā nacionālās drošības retorika saistībā ar mediju politiku iezīmējās labēji konservatīvo politiķu retorikā. Tomēr kopumā Latvijas gadījumā mediju politikas aktivitātēs neiezīmējās tendences, kuras apliecinātu politisku vēlmi izmantot mediju politikas instrumentus mediju satura tiešai ietekmēšanai vai kontrolei. Kritiski būtu vērtējamas politiskās izvēles ignorēt krievu valodā strādājošo Latvijas mediju biznesa intereses. Vienlaikus pēc 2014. gada diezgan ievērojami tika nostiprināta Latvijas sabiedriskās televīzijas satura daļa krievu valodā, kā arī Latvijas Radio kanāls krievu valodā, kuram ir vislielākā auditorijas daļa krievisko radio saturu patērējošo klausītāju starpā. Tomēr šie līdzekļi pilnīgi noteikti bija un ir vērtējami kā nepietiekami pretdarbības instrumenti pieaugošajam starptautiskā mediju satura un jo īpaši Krievijas valsts mediju produktu konkurences spiedienam uz Latvijas mediju tirgu.
Latvijas gadījumā sabiedriskie mediji redakcionālās politikas līmenī izteikti atturīgi reaģēja uz mediju tirgus izmaiņām 2014. gada notikumu rezultātā un publisko stratēģiskās komunikācijas retoriku pret Krievijas propagandas ietekmi. Latvijas Televīzijas vadība ultimatīvi uzstāja uz politiski neīstenojamo un profesionāli kritiski vērtējamo jauna kanāla izveidi krievu valodā, sekojot Igaunijas piemēram. Vienlaikus Latvijas Televīzija nesniedza savu redzējumu, kā tā spētu nodrošināt profesionālu un konkurētspējīgu Latvijas krieviskās televīzijas saturu, ņemot vērā ierobežoto kvalificēto personālresursu un citus faktorus. Tāpat netika atbildēts uz to, kāda tieši stratēģija spētu izkonkurēt Krievijas valsts TV produktus ar vietējo saturu, ja jaunajam kanālam nebūs pieejami Krievijas izklaides industrijas produkti. Igaunijas sabiedriskās televīzijas nespēja piesaistīt auditoriju jaunizveidotajam kanālam starplaikā diemžēl ir izšķīrusi strīdu par labu kritiskajām balsīm – jaunizveidotā ETV+ kanāla reitingi svārstās ap 1%.45
Papildus tam Latvijas sabiedriskā televīzijā pilnībā izvairījās izvērtēt jaunā kanāla potenciālo negatīvo ietekmi uz citiem Latvijas mediju tirgū krieviski strādājošajiem televīzijas (TV5, "Dautkom") un cita veida medijiem (privātās ziņu platformas internetā vai bilingvālie reģionālie preses izdevumi). Tieši ar savu krievisko privāto mediju spēcīgo pozīciju Latvijas mediju tirgus atšķīrās no Igaunijas situācijas, kur turklāt jau ilgāku laiku arī valdīja reklāmas aizliegums sabiedriskajos medijos, kas vienkāršoja konkurences attiecības starp arī visādi citādi vidēji labi finansēto sabiedrisko mediju un citiem tirgus dalībniekiem. Savukārt Latvijas valdība politiskās gribas un nacionālistisku argumentu dēļ nespēja kanalizēt starptautisko partneru atbalstu Latvijas specifikai atbilstošā piedāvājumā ne drukāto, ne elektronisko krievu valodā strādājošo komerciālo mediju atbalstam un to nostiprināšanai.
Kā cits negatīvs faktors, kas ietekmējis Latvijas mediju politikas attīstību, ir minama Latvijas sabiedrisko mediju vadības politiskā pietuvinātība, kas vienlīdz izriet gan no personāliju profiliem, gan no finansējuma modeļa, kas ir pakļauts politiskām izvēlēm un labvēlībai. Tomēr atšķirībā no daudzu citu valstu sabiedriskajiem medijiem un to veidotās atbildīguma kultūras par mediju vides attīstību kopumā Latvijas sabiedrisko mediju praksē nav vērojama atbalstoša un solidārā sadarbības kultūrā ar pārējiem tirgus dalībniekiem balstīta mediju uzņēmējdarbība. Sabiedriskie mediji Latvijā pamatā sevi redz kā konkurences procesa dalībniekus un daudz mazāk kā demokrātiskas un pilsoniskas institūcijas. Šo problēmu risinātu skaidrs sabiedrisko mediju misijas un statusa formulējums topošajā sabiedrisko mediju pārvaldības likumā.
1 Ģirts Zvirbulis. Mediju pārraugs vai palīgs? 24.10.2013, LA.lv, http://www.la.lv/mediju-parraugs-vai-paligs%E2%80%A9
2 Baiba Strautmane. Mediju struktūrvienība – atbalsts attīstībai vai cenzūras drauds? Providus, 18.11.2013., http://providus.lv/article/domapmaina-mediju-strukturvieniba-atbalsts-attistibai-vai-cenzuras-drauds
3 Sandris Točs. Cenzūras nodaļa. Diena, 25.10.2013, https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/cenzuras-nodala-14030220
4 Latvijas Reklāmas asociācija. Latvijas mediju reklāmas tirgus apjoms 2010. gadā krities par 13%. LRA, 9.03.2011., http://www.lra.lv/webroot/file/uploads/files/LRMT_2010(1).pdf
5 Saeima. Cilvēktiesību komisija kopā ar mediju nozari aicina Kultūras ministriju vērtēt iespēju izveidot struktūrvienību mediju politikas īstenošanai. Saeima, 30.04.2013., http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/20920-cilvektiesibu-komisija-kopa-ar-mediju-nozari-aicina-kulturas-ministriju-vertet-iespeju-izveidot-stru
6 Nacionālā apvienība. Mediju politikas nodaļa KM ļaus cīnīties ar Krievijas propagandu. NA, 29.05.2014., http://www.nacionalaapvieniba.lv/aktualitate/mediju-politikas-nodala-km-laus-cinities-ar-krievijas-propagandu/
7 Aisma Orupe. Mediju uzraudzībai iesaka veidot ministriju. NRA, 8.05.2014., http://nra.lv/politika/116793-mediju-uzraudzibai-iesaka-veidot-ministriju.htm
8 Sintija Ambote. Saeimas komisijā spraigas diskusijas mediju politiku Latvijā. LSM.lv, 7.05.2014., https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/saeimas-komisija-spraigas-diskusijas-mediju-politiku-latvija.a84791/
9 Orupe (2014)
10 LETA. KM vēl šogad plāno izveidot mediju politikas nodaļu. LA, 24.03.2014., http://www.la.lv/km-vel-sogad-plano-izveidot-mediju-departamentu/
11 LR Kultūras ministrija. Paziņojums "Maijā KM Mediju politikas nodaļa strādās pilnā sastāvā". Kultūras ministrija, 30.04.2015., http://oldweb.km.lv/lv/jaunumi/?news_id=6449
12 Deklarācija par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību. LR Ministru kabinets, 23.01.2019., 18. lpp., https://www.mk.gov.lv/sites/default/files/editor/kk-valdibas-deklaracija_red-gala.pdf
13 Turpat.
14 Turpat.
15 LETA. Mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupu turpmāk vadīs Mārtiņš Kaprāns. DELFI, http://www.delfi.lv/news/national/politics/mediju-politikas-izstrades-ekspertu-darba-grupu-turpmak-vadis-martins-kaprans.d?id=45358692
16 LR Kultūras ministrija. Mediju politika. Kultūras ministrija, 2019., https://www.km.gov.lv/en/media-policy/media-policy
17 LR Kultūras ministrija. Plāna projekts "Latvijas mediju politikas pamatnostādņu 2016.–2020. gadam īstenošanas plāns". LR Ministru kabinets, 03.12.2015., http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40376154&mode=mkk&date= 2016-06-20
18 LR Kultūras ministrija. Informatīvais ziņojums par scenārijiem sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus, kā arī scenāriju, ja iziešana no reklāmas tirgus nenotiek. Kultūras ministrija, Polis, 16.08.2017., https://lvportals.lv/skaidrojumi/289923-but-vai-nebut-sabiedriskajiem-medijiem-reklamas-tirgu-2017
19 LSM ziņu redakcija. Nodibina Latvijas Mediju ētikas padomi. LSM.lv, 12.12.2018., https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/nodibina-latvijas-mediju-etikas-padomi.a302778/
20 Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 60. panta pirmās daļas 12 .punkts: [Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome] "veicina elektronisko plašsaziņas līdzekļu sniegto pakalpojumu lietotprasmi".
21 LR Kultūras ministrija. Kultūras ministrija aicina diskutēt par sabiedrisko mediju pārvaldības modeļiem. Kultūras ministrija, 14.06.2016., http://oldweb.km.lv/lv/jaunumi/?news_id=7946
22 LSM portāls. Paneļdiskusija "Sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus". 20.03.2015., YouTube, https://www.youtube.com/watch?v=IUhw9kVxwE8
23 Ivars Belte, stājoties amatā 2013. gadā, saskārās ar plašu kritiku par savu kandidatūru, ievērojot apstākli, ka viņš no 2007. gada līdz 2011. gadam bija izpilddirektors Krievijas valsts televīzijas Baltijas valstīs retranslējošā uzņēmumā "Baltic Media Alliance", par kuru bija tapuši zināmi būtiski redakcionālās neatkarības pārkāpumi no Maskavai draudzīgā partijas "Saskaņa" Rīgas mēra puses, kurš iepriekš bija žurnālists vienā no šī uzņēmuma TV kanāliem. Skat. Inga Spriņģe, Sallija Benfelde, Miks Salu. Ušakovs par mēru kļuvis, pateicoties Pirmā Baltijas kanāla šefam. Diena.lv, 12.04.2012., https://www.diena.lv/raksts/latvija/politika/usakovs-par-meru-kluvis-pateicoties-pirma-baltijas-kanala-sefam-13941556
24 Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome. VSIA "Latvijas Televīzija" valdes locekļu atlases konkursa dokumentācija. NEPLP, 01.2013., http://neplpadome.lv/lv/assets/documents/sabiedriskais%20pasutijums/Belte_CV.pdf
25 Ministru kabineta rīkojums Nr. 667 "Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam". Latvijas Vēstnesis, oficiālā publikācija Nr. 2016/221,3, 08.11.2016., https://vestnesis.lv/op/2016/221.3
26 Ministru kabineta rīkojums Nr. 666 "Par Latvijas mediju politikas pamatnostādņu 2016.–2020. gadam īstenošanas plānu". Latvijas Vēstnesis, oficiālā publikācija Nr. 2016/221,2, 08.11.2016., https://www.vestnesis.lv/op/2016/221.2
27 LR Augstākā tiesa. Negroza lēmumu atcelt Aināru Dimantu no NEPL padomes priekšsēdētāja amata. LR Augstākā tiesa, 25.09.2017., http://at.gov.lv/lv/jaunumi/par-tiesu-lietam/administrativo-lietu-departamenta/negroza-lemumu-atcelt-ainaru-dimantu-no-nepl-padomes-priekssedetaja-amata-8377?
28 Sal.: Konkurences padome. Konkurences padome atzinīgi vērtē Augstās tiesas spriedumu par publisku personu izdotajiem plašsaziņas līdzekļiem. Konkurences padome, 17.12.2017., https://www.kp.gov.lv/posts/kp-atzinigi-verte-at-spriedumu-par-publisku-personu-izdotajiem-plassazinas-lidzekliem-673
29 Linda Balode. Pašvaldību informatīvie izdevumi un reģionālie mediji. Strupceļš.
LV portāls, 17.05.2017., https://lvportals.lv/skaidrojumi/287181-pasvaldibu-informativie-izdevumi-un-regionalie-mediji-strupcels-2017
30 Roberts Putnis, Klinta Ločmele. LR Kultūras ministrijas darba grupas priekšlikumu sagatavošanai normatīvā regulējuma izstrādei par pašvaldību un citu publisko personu informatīvo izdevumu nepiedalīšanos reklāmas tirgū un sabiedrības informēšanas pienākuma īstenošanu gala ziņojums. Kultūras ministrija, 20.06.2016., https://www.km.gov.lv/uploads/ckeditor/files/Pielikums1.pdf
31 Edgars Kupčs. "Zaļzemnieku" pēkšņo iebildumu dēļ apturēta mediju politikas pamatnostādņu virzība. LSM.lv, 02.11.2016., https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/zalzemnieku-peksno-iebildumu-del-aptureta-mediju-politikas-pamatnostadnu-virziba.a208314/
32Petrova, Annija. Lielās pilsētas nemierā ar Mediju politikas pamatnostādnēm, 201.2017, LSM.lv, https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/lielas-pilsetas-nemiera-ar-mediju-politikas-pamatnostadnem-ministrija-kritiku-noraida.a217227/
33 LR Kultūras ministrija. "Latvijas Republikas Kultūras ministrijas stratēģija 2017.–2019. gadam". Kultūras ministrija, 17.06.2017., 6., 7., 18.–21. lpp., https://www.km.gov.lv/uploads/ckeditor/files/KM_dokumenti/KMstrat_2017-2019_27062017.pdf
34 Sal.: LR Kultūras ministrija, tiešsaistes vietnes sadaļa "Medijpratība", https://www.km.gov.lv/lv/mediju-politika/medijpratiba
35 Sal.: LR Kultūras ministrija, informatīvais ziņojums "Par apropriācijas pārdali no Kultūras ministrijas apakšprogrammas 22.13.00 "Mediju politikas īstenošana" uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas budžeta programmu 32.00.00 "Valsts reģionālās attīstības politikas īstenošana" un uz Sabiedrības integrācijas fonda budžeta programmu 04.00.00 "Mediju projektu īstenošana"", http://tap.mk.gov.lv/doc/2017_06/KMZin_120617_par_apropriacija.1274.docx
36 Guntis Ščerbinskis. Kā sasniegt krievvalodīgo auditoriju: jālūko pēc naudas un vietējā satura. LV portāls, 16.04.2018., https://lvportals.lv/norises/294832-ka-sasniegt-krievvalodigo-auditoriju-jaluko-pec-naudas-un-vieteja-satura-2018
37 Sal.: Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā tiešsaistes vietnes sadaļa "Atbalsta programmas", https://www.norden.lv/grantu-programmas/atbalsts-vietejo-mazakumtautibu-mediju-izaugsmei-baltijas-valstis/
38 Sal.: Latvijas Žurnālistu asociācija. Paziņojums "LŽA aicina Saeimu vērtēt NEPLP locekļu atbilstību amatiem". Latvijas Žurnālistu asociācija, 25.07.2019., http://www.latvijaszurnalisti.lv/valdes-lemumi/2019/07/25/lza-aicina-saeimu-vertet-neplp-loceklu-atbilstibu-amatiem/
39 Saeima samazina PVN Latvijai raksturīgiem dārzeņiem, ogām un augļiem. LV portāls, 22.11.2017., https://lvportals.lv/dienaskartiba/291535-saeima-samazina-pvn-latvijai-raksturigiem-darzeniem-ogam-un-augliem-2017
40 Anda Rožukalne,. No kanāla TV5 atvadoties, kontekstu atrodot. LSM.lv, 01.02.2016., https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/anda-rozukalne-no-kanala-tv5-atvadoties-kontekstu-atrodot.a166933/
41 LETA. Jauns TV kanāls krievu valodā pirmajā gadā varētu izmaksāt sešus miljonus eiro. TVNET.lv, 29.03.2015., http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/553776-jauns_tv_kanals_krievu_valoda_pirmaja_gada_varetu_izmaksat_sesus_miljonus_eiro
42 LETA. Telekompānijas LNT zaudējumi pērn sasnieguši 1,7 miljonus eiro. TVNET.lv, 08.05.2017., http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/659290-telekompanijas_lnt_zaudejumi_pern_sasniegusi_17_miljonus
43 LETA. NEPLP atzīst kļūdu, pieļaujot TV5 slēgšanu. Diena.lv, 30.03.2016., https://www.diena.lv/raksts/latvija/viedokli/neplp-atzist-kludu-pielaujot-_tv5_-slegsanu-14135374
44 Annija Petrova. Bažījas par LNT ziņu dienesta nākotni. LSM.lv, 06.11.2019., https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/bazijas-par-lnt-zinu-dienesta-nakotni.a337510/
45 Kantar/Emor. Igaunijas TV auditoriju pētījums par 2019. gada jūliju. KantarEmor.ee, 12.08.2019., https://www.kantaremor.ee/pressiteated/teleauditooriumi-ulevaade-juulikuus-2019/
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!