Latvijas Bankas prezidenta amata kandidāti Mārtiņš Kazāks un Uldis Cērps nesen iepazīstināja sabiedrību ar savu vīziju par Latvijas Bankas (LB) un tās prezidenta uzdevumiem un izaicinājumiem. Nevēlos atkārtoties un negribu arī rakstīt visaptverošu "manifestu" par īstermiņa un ilgtermiņa prioritātēm, starp kurām noteikti ir LB reputācijas atjaunošana un reizē arī Latvijas reputācija starptautiskajos finanšu tirgos, LB efektivitātes uzlabošana, finanšu pakalpojumu digitalizācija, eiro starptautiskās lomas stiprināšana un fiskālo stimulu izmantošana, lai sildītu ekonomiku laikā, kad tā bremzējas, jeb kopumā LB prezidenta darbs Eiropas Centrālajā bankā (ECB).
Mana izvēle "Delfi" lasītājiem ir prezentēt savu viedokli tikai par vienu, bet ļoti svarīgu tēmu: kādā veidā LB var veicināt tautsaimniecības stabilo attīstību?
Latvijas Bankas pašreizējai vadībai ir bijusi būtiska loma Latvijai ļoti svarīgu tautsaimniecības lēmumu īstenošanā, pirmkārt nacionālās valūtas un – pirms pieciem gadiem – eiro ieviešanā. Dalība eirozonā ir būtiskākais, kas izdarīts Latvijas finanšu sistēmas stabilitātes veicināšanai.
Šodien LB joprojām rūpējas, lai Latvijā iedzīvotājiem būtu droša un vērtīga valūta. Tomēr kopš 2014. gada monetāro politiku eirozonā nosaka Eiropas Centrālā banka un Latvijas Bankas loma sašaurinājusies. Mani studenti un pat kolēģi no valsts pārvaldes bieži vaicā: vai Latvijas nodokļu maksātājiem joprojām jāuztur Centrālā banka, vai Latvijai tā ir vajadzīga?
Nākamajam LB vadītājam būs sabiedrībai regulāri jāskaidro, kādā veidā Latvijas nacionālā banka ar saviem darbiem un ekspertīzi stiprina Latvijas ekonomikas vietu eirozonā, Eiropas Savienībā un globālajā pasaulē.
Manuprāt, šī brīža Latvijas Bankas īpašs izaicinājums ir palīdzēt valdībai atrast adekvātus instrumentus ekonomikas izaugsmes stimulēšanai. Tas sakrīt ar ECB centieniem veicināt finanšu sistēmas aktīvu darbību ekonomikas "sildīšanai". ECB primārā misija ir rūpēties par eiro stabilitāti un kontrolēt inflāciju, vienlaikus rīkojoties atbilstoši ekonomiskā cikla svārstībām. Tā kā pēdējā laikā tautsaimniecības attīstība palēninājās un ir redzami stagnācijas (vēl ne krīzes) riski gan Eiropā, gan ASV, ECB uzdevums ir stimulēt ES investīcijas, kuru vidējais lielums joprojām nav sasniedzis pirmskrīzes līmeni.
Eirozonā kopumā pēdējo 3–4 gadu laikā procentu likmes ir būtiski samazinājušās, bet pie vēsturiski tik zemām likmēm Latvijas komercbankās pašlaik atrodas ap 5 miljardiem eiro, kurus tās tur centrālajā bankā un pat ir gatavas piemaksāt – tā vietā, lai kreditētu Latvijas tautsaimniecību.
Latviešu folklorā iekodēts, ka labāk dot, nekā ņemt. Diemžēl šobrīd komercbankas baidās gan dot, gan ņemt. Nedrīkstam Latvijā pieļaut kredītu badu. Ekonomikā par stratēģisko mērķi nedrīkst izvirzīt aizliegumu un soda sankcijas.
Latvijas Banka ir domnīca ar milzīgu intelektuālo potenciālu, tai ir plašs stratēģisks skatījums uz ekonomiku, ieskaitot finanšu sistēmas riskus. Tiek veikti pētījumi veselības, izglītības, darba tirgus un citas jomās, tomēr pārsteidz, ka pētījumu uzmanības degpunktā nav komercbanku darbība – kreditēšana. Attiecīgs pētījums palīdzētu LB prezidentam kopā ar finanšu, ekonomikas ministru un komercbanku vadītājiem analizēt, kāpēc šie naudas līdzekļi neatrod ceļu uz Latvijas tautsaimniecību, un piedāvāt adekvātus risinājumus investīciju veicināšanai.
Centrālajai bankai ir jāpalielina sava loma tautsaimniecības attīstības veicināšanā, arī labāk koordinējot attīstības un uzraudzības funkcijas. FKTK kā uzraugs un kontrolējošā iestāde nevar pilnvērtīgi veicināt tautsaimniecības kreditēšanu, īpaši šobrīd, kad primārais mērķis ir novērst naudas atmazgāšanu un galvenā nostādne ir kontrolēt, nepieļaut un aizliegt. Jebkurš uzraugs ir tehniskas dabas iestāde. Tāpēc, apvienojot Latvijas Banku ar FKTK, nepieciešams pakļaut uzraudzības funkcijas stratēģiskai vīzijai, tādējādi panākot labākus rezultātus komercbanku darbībā.
Runājot par tautsaimniecības kreditēšanu, protams, jāpatur prātā "Moneyval" prasības. Tomēr nevar pieļaut situāciju, ka tautsaimniecības kreditēšana apstāsies. Latvijas banku sistēma ir kā šūpoles, kas visu laiku ļoti strauji šūpojas no vienas galējības uz otru. Pirms 2008. gada krīzes bankas konkurēja savā starpā par katru klientu un kredīti bija visiem pieejami un lēti. Šobrīd esam iešūpojušies citā galējībā – bankas baidās kreditēt projektus pat ar minimālu risku.
Eiropas Komisijas novembrī publiskotā Eiropas ekonomiskā prognoze liecina, ka Latvijas ekonomikas izaugsme palēnināsies – šogad sasniedzot 2,5%, bet nākamgad 2,6%. Arī Eiropas Savienībā kopumā tiek prognozēta lēnāka izaugsme – 1,4% apmērā gan šogad, gan nākamgad. Attiecīgi Latvijas ekonomikas izaugsmes temps joprojām krietni apsteigs ES vidējo rādītāju. Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis uzskata, ka "Latvijas ekonomikas bremzēšanos galvenokārt nosaka lēnāka izaugsme un attiecīgi zemāks pieprasījums Latvijas galvenajos eksporta tirgos. Situācija darba tirgū saglabājas stabila, līdz ar to var prognozēt, ka turpmākajos divos gados iekšzemes pieprasījums būs galvenais izaugsmes dzinējspēks". Tas arī ir LB darba uzdevums – palīdzēt ar savā un valdības rīcībā esošajiem instrumentiem stimulēt Latvijas ekonomikas izaugsmi ne tikai uz iekšzemes pieprasījuma, bet galvenokārt uz investīciju un eksporta rēķina.
Ekonomisko procesu attīstība ir cikliska, un kopš iepriekšējās krīzes ir pagājis jau krietns laiks. Kas izraisīja krīzi 2008. gadā? Pirmkārt tas bija "burbulis" nekustāmā īpašuma jomā. Mēs nezinām, kurā jomā "burbulis" var izveidoties nākotnē, bet riski arvien pieaug.
Ekonomiskās stagnācijas vai iespējamas lejupslīdes laikā Eiropai nāksies saskarties ar vēl lielāku parādsaistību nepildīšanas vilni, nekā tas bija pirms 10 gadiem. ECB Padomes lēmumiem kreditēšanas aktivizēšanas jomā ir minimāla ietekme uz Latvijas investīcijām. Toties īpaši zemo un negatīvo kredītlikmju desmitgades sekas ir skarbas: parāds visā pasaulē pieauga līdz 230 triljoniem EUR. Riskantu uzņēmumu īpatsvars – 50%, salīdzinājumā – 25% pirms krīzes. Korporatīvs parāds ir "laika bumba", un, kaut gan Eiropā šaubīgo uzņēmumu daudzums ir mazāks nekā ASV, tas nepasargā no globālas krīzes riskiem. Latvijas Bankas prezidentam jāatrod argumentēta atbilde uz jautājumu: vai ECB negatīvas likmes turpmāka uzturēšana nav krīzes katalizators? Vai tā ir laba Eiropai un Latvijai? Man šobrīd nav viennozīmīgas atbildes. Bet LB prezidentam ar LB analītisko dienestu jāpamato sava pozīcija attiecībā uz ECB procentu likmēm pēc iespējas ātrāk, ņemot vērā, ka jaunā ECB prezidente Lagarda varētu mainīt politikas kursu un Latvijas viedoklis varētu tikt sadzirdēts.
Ekonomiskā krīze var sākties Ķīnā vai ASV, kas kopā veido 60% no pasaules parāda pieauguma, un izraisīt domino efektu, kas varētu negatīvi ietekmēt arī Latvijas ekonomiku. Negribu nevienu baidīt, bet jāatceras teiciens – sapņojam par mieru, bet gatavojamies karam. Un, runājot pa šo "gatavošanos karam", jāatceras par nepieciešamību veidot fiskālo drošības spilvenu. Atcerēsimies, ka savulaik Igaunija vairāku gadu garumā izveidoja ap vienu miljardu lielu drošības spilvenu un 2008. gada krīzi sagaidīja ar rezerves līdzekļiem. Igauņi ne tikai neprasīja aizdevumu no starptautiskajiem partneriem, bet pat bija gatavi aizdot Latvijai – kaut nelielu, bet simboliski nozīmīgu summu, glābjot Latviju no bankrota. Tas ir piemērs, kas mums jāpatur prātā. Uzskatu, ka Latvijas Bankas vadītājam kopā ar finanšu ministru jāturpina skaidrot fiskālās disciplīnas likuma gars un burts, nepieļaujot tautsaimniecības "sildīšanu" uz augstāka budžeta deficīta rēķina. Šonedēļ Eiropas Komisija atzina, ka Latvijas 2020. gada budžeta projekts ir kopumā atbilstošs Stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām, Latvijas budžeta strukturālais deficīts 2020. gadā tiek prognozēts tuvu vidējā termiņa mērķim. Lai nodrošinātu ekonomikas ilgtspēju, mērķis būtu pakāpeniski virzīties uz bezdeficīta budžetu.
Nobeigumā vēlos pateikt dažus vārdus par Latvijas Bankas reputācijas nozīmi. Reputācijas atjaunošana ir nepieciešama ne tikai starptautiski, bet arī Latvijas sabiedrībā un vēl šaurāk – Latvijas Bankas kolektīvā. Latvijas Bankā šobrīd ir sarežģīts posms. Esmu jau piedzīvojusi līdzīgu situāciju 2005. gadā, kad sāku vadīt Eiropas Komisijas direktorātu uzreiz pēc korupcijas skandāla. Skandālam bija nopietnas sekas: tika atlaista toreizēja vadība, veikta nopietna reorganizācija un daudzi darbinieki tika pazemināti amatos.
Vēlos piebilst, ka vadības vaina tā arī nebija juridiski pierādīta, bet reputācija bija sadragāta. Esmu saskārusies ar situāciju, ka daudzi mani kolēģi bija pilnīgi demotivēti, zaudēja iniciatīvu un atmosfēra kolektīvā bija diezgan drūma. Man toreiz izdevās saliedēt komandu un atrast veidus kolēģu motivācijai. Es pieļauju, ka Latvijas Bankas prezidents varētu saskarties ar "posttraumatiskā sindroma" pazīmēm. Kolektīva uzticību vajag nopelnīt. Tāpēc nevainojama reputācija, vadības pieredze valsts pārvaldē un kompetence ir vitāli nepieciešamas jaunā Latvijas Bankas vadītāja kvalitātes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
