Ainars Latkovskis: Digitālais nodoklis mediju vides uzlabošanai  (36)

Jautājumu par vietējo saturu šobrīd īpaši aktuālu padarījis mediju grupas "All Media Baltics" paziņojums par televīzijas kanālu LNT un TV3 ziņu dienestu apvienošanu, aiz šī vārda faktiski paslēpjot ziņu dienestu darbības sašaurināšanu. Šāds solis no kanālu īpašnieku puses, jāatgādina, tiek sperts laikā, kad eksperti vienprātīgi atzīst, ka mūsu sabiedrībai ir nepieciešamas daudzveidīgas Latvijas nozares profesionāļu veidotas ziņas un analītiskie raidījumi.

Vienlaikus politiskajā līmenī ir pieņemti lēmumi, radot sistēmu, kas ļaus nākotnē komercmedijiem nopelnīt šāda satura veidošanai nepieciešamos līdzekļus. Ir radīti priekšnoteikumi, lai sabiedriskie mediji pārstātu būt daļa no reklāmas tirgus un tiktu uzturēti tikai par publiskajiem līdzekļiem. Sabiedrisko mediju atteikšanās no reklāmas savukārt ļaus komercmedijiem apjoma ziņā pieticīgajā mūsu valsts tirgū gūt pietiekamus ienākumus kā peļņas nodrošināšanai, tā kvalitatīvu ziņu, analītisko raidījumu un cita vietējā satura veidošanai.

Šeit ir nepieciešams īpaši atgādināt, ka tieši sabiedrisko mediju dalību reklāmas tirgū komercmediju pārstāvji iepriekš minēja kā galveno problēmu, kuras dēļ ir apdraudēta vietējā satura turpmāka pastāvēšana. Tāpat šī situācija bieži tika izmantota kā attaisnojums žurnālistu un cita radošā personāla nodarbināšanai uz autoratlīdzības līguma pamata, faktiski – iespējami mazāku nodokļu maksāšanai par strādājošajiem.

Diemžēl jāsecina, ka cerības – izmaiņas likumdošanā novedīs arī pie situācijas uzlabošanās abos šajos jautājumos –, visticamāk, neattaisnosies. Uzskatāms piemērs ir "All Media Baltics" rīcība. Ar peļņu strādājošu komercmediju īpašnieks ir izvēlējies nevis sākt strādāt pēc jaunajiem noteikumiem, bet gan vēl vairāk palielināt peļņu, sašaurinot ziņu dienesta darbību. Valsts struktūru iespējas ietekmēt privāta īpašnieka lēmumu savukārt ir niecīgas.

Kopumā ir skaidrs, ka komercmediju, it īpaši ārvalstu, īpašniekus Latvijā interesē galvenokārt peļņa, kamēr vietējā satura radīšana, pieklājīgi izsakoties, neatrodas viņu prioritāšu saraksta augšgalā. Tas savukārt nozīmē, ka valstij, aizstāvot sabiedrības intereses, ir jārīkojas, lai nodrošinātu kvalitatīva un daudzveidīga vietējā satura pastāvēšanu un nacionālās mediju telpas attīstību. Lai to panāktu, nepieciešams atrisināt divas hroniskas problēmas – mediju nozarē strādājošo sociālais nodrošinājums, kā arī skaidri kritēriji Mediju atbalsta fonda finansējuma piešķiršanai. Pie abiem šiem jautājumiem būtu jāsāk strādāt politiķiem, sadarbojoties ar nozares profesionāļiem.

Mediju atbalsta fonda darbības uzlabošanā un ievērojamā paplašināšanā svarīgs, protams, ir arī finanšu aspekts. Uzskatu, ka Latvijas žurnālistikas attīstībai nepieciešamos līdzekļus iespējams iegūt, ieviešot tā dēvēto digitālo nodokli mūsu valstī strādājošajām starptautiskajām interneta platformām. Daudzas no šīm platformām de facto ir Latvijas kā mediju, tā reklāmas tirgus dalībnieces, tomēr tajā pašā laikā nodokļus maksā citur, izvēloties to darīt vienā no Eiropas Savienības (ES) valstīm, kur tām nodrošināta labvēlīgākā nodokļu politika. Digitālā nodokļa noteikšana 5% apmērā no šo kompāniju ieņēmumiem mūsu valstī būtu nopietns atbalsts nacionālajai žurnālistikai.

Par digitālo nodokli jau ilgāku laiku tiek spriests visas ES mērogā, tomēr virzība pretim vienotai nostājai ir lēna, un joprojām nav skaidrs, kad tāda varētu tikt izstrādāta. Tikmēr atsevišķas ES dalībvalstis, piemēram, Itālija, lēmumus par digitālo nodokli jau ir pieņēmušas, un arī Latvijai būtu vēlam sekot šim piemēram. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pastāv reāla nepieciešamība pēc šāda nodokļa ieviešanas.

Cits būtisks apstāklis ir, ka gadījumos, kad visas ES mērogā tiek ieviesti kādi jauni likumi, pastāv būtiskas priekšrocības tām valstīm, kuras attiecīgās izmaiņas jau ir ieviesušas. Izstrādājot vienotas ES normas, lielā mērā tiek izmantota tieši šo valstu pieredze, kopējo likumdošanu piemērojot dažviet jau pastāvošajām normām. Attiecīgi Latvijai šajā gadījumā ir iespējams savā ziņā arī kļūt par piemēru pārējai ES, lai gan atbalsts nacionālajai žurnālistikai, protams, ir daudz nozīmīgāks un neatliekamāks jautājums.