Neliegšos, ka arī mani reizēm izstādēs pārņem niknums, gribas uzreiz pateikt kaut ko nelāgu, apvainojošu. Tā notiek ne tikai ar nejauši ieklīdušiem skatītājiem, bet arī ar tiem, kas mākslu skatās apzināti un mīlot. Atstāsim malā jautājumu, kādēļ mākslas darbs, kas nav paticis, izraisa tik emocionālu reakciju; acīmredzot saskarsme ar mākslu ir tā dzīves sfēra, kurā mēs sagaidām spēcīgus iespaidus, impulsus domām, bet, ja nepatīk, – dabūjam vismaz aizkaitinājumu.
Un tomēr atkārtosim: māksla nav ne derīgs izraktenis, ne vispār kāds dabas produkts. Tiesa, mēdz būt, ka mākslas darbs ir izgatavots no vērtīgiem materiāliem – marmora vai zelta –, bet tas vēl nav izšķiroši, lai to atzītu par vērtīgu. Māksla pastāv cilvēku domās, un jebkurš spriedums par tās vērtību ir vai nu jūsu lēmums, vai vienošanās. Lēmums, ja kāds mākslinieks vai darbs patīk tieši jums, bet vienošanās, ja tā nolēmuši citi, – jums joprojām ir iespēja viņiem pievienoties vai ne. Tie ir tikai pieņēmumi, kuri veidojušies vēsturiski un ir atkarīgi no tradīcijām – bet tās var būt pretrunīgas: viena izceļ attēlojuma daiļumu, otra – ekspresiju, cita – mākslinieka izpausmes oriģinalitāti vai godīgumu, un tā bezgala.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!