Viens no biežāk izmantotajiem veidiem, kā mērīt rīcībā esošā ienākuma nevienlīdzību, ir Džini indekss. Kopš 2007. gada Džini indekss Latvijā bijis diezgan nemainīgs. Krīzes laikā tas nedaudz pieauga, bet kopš 2011. gada līmenis stabilizējies ap 0.35 (skat. 1.a attēlu), kas ir augstāks par Eiropas vidējo rādītāju (0.31). Džini indekss variē no 0 līdz 1. Ja tas ir 0, tad pastāv absolūta vienlīdzība (t.i., visiem ir vienādi rīcībā esošie ienākumi), bet, jo vairāk tas tuvojas 1, jo lielāka ir ienākumu nevienlīdzība.
Mērot ienākumu nevienlīdzību, oficiālā statistika izmanto tā saucamo ekvivalento rīcībā esošo ienākumu, t.i., ienākumu pēc nodokļiem uz vienu mājsaimniecības locekli, to rēķinot kā svērto vidējo, kur dažādiem mājsaimniecības locekļiem tiek piemērots atšķirīgs svars. Skan sarežģīti, bet loģika ir pavisam vienkārša. Proti, lielu daļu no mājsaimniecības izdevumiem veido ikmēneša obligātie maksājumi, piemēram, par mājokli, siltumu, komunālajiem pakalpojumiem u.c., kas ne vienmēr pieaug proporcionāli cilvēku skaitam mājsaimniecībā. Tādā veidā tiek ņemts vērā, ka papildu izdevumi mājsaimniecībā uz otro pieaugušo vai bērnu ir zemāki nekā izdevumi cilvēkam, kas dzīvo viens (detalizētāku skaidrojumu skatīt raksta beigās pie definīcijām).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!