Šmucīgais Aicītis ir Kaku Daniela otrās pakāpes brālēns. Ja esi piemirsis, kas ir Kaku Daniels, – tas ir čalis, kurš klases ekskursijas laikā piešmucēja klasesbiedrenes guļammaisu, lai ierādītu viņai vietu, īsstāstā par to, kā Saeimas atlaidēji mediķus par jampampiņiem pataisīja. Bet nu atpakaļ pie Aiča.
Aicītis bērnībā bija mazs puišelis ar ļoti lielu apetīti, viņš gribēja izaugt liels jo liels, un stiprs arī. Saprotams, ka tolaik vēl nebija reklāmas ar zvirbulēnu un ērgli, kurš mazputniņam pasaka, ka ar kartupeļu tumi vien nebūs līdzēts – vajag arī vitamīnus. Aicīša mīļākais brīdis skolā bija pusdienlaiks – viņš ar acīm pavadīja pulksteņa sekunžu rādītāju pēdējā minūtē, pirms jāatskan pusdienu starpbrīža zvanam. Solā nedaudz iegriezies sāņus, vienu roku atstutējis pret solu, lai atgrūstos, ejai tuvāko roku atspiedis pret ceļgalu. Gatavs zemajam startam. Zvans.
Pusdienu zāle bija pagrabstāvā, bet Aicīša klase – trešajā stāvā. Apbrīnojami, cik milzīgiem pārlēcieniem, precīzi trāpot uz pakāpiena, pa vidu izlaižot vismaz trīs vai četrus, mazais žiperis burtiski lidoja lejā pa kāpnēm. Skaidrs, ka pirmo stāvu klašu iemītnieki jau tāpat būs priekšā gaitenī pirms ēdamzāles, bet Aicim bija taktika. Proti, gaitenī pirms ēdamzāles bija rinda ar izlietnēm un lielākā daļa skolēnu apzinīgi šrubēja savus netīros grābstīkļus. Ne Aicītis. Viņš jau sēdēja pie viena no garajiem galdiem un smēla bļodā zupu. Tas vēl bija alumīnija karošu un "pa divām puķainām bleķa bļodām ar zupu ik uz galda" laikmets. Kad pirmie rokas nomazgājušie tikai sāka ieņemt vietas pie galdiem, Aicītis strēba, turklāt katrā kabatā bija pa krietnai samīcītai pikai "ķieģelīša" šķēļu, kas paķertas, skrienot garām blakus galdiem. Jāaug lielam, stipram un varenam. Ja dzīve liek startēt no ārējā celiņa un kājas ir īsākas nekā dažam labam skolasbiedram, nākas strādāt ar galvu un viltību. Nākas izdomāt taktiku, un tā strādāja.
Kad skolā nebija zupas dienas, bleķa bļodās bija kartupeļi vai griķi, kurus varēja ņemt, cik lien, bet kotletes un salātu kaudzītes jau bija saliktas pa šķīvjiem. Un, protams, saldais. Porcijas sadalītas "uz galviņām". Aicītis ēdnīcā bija pirmais, bet prom gāja pēdējais – ja nu kāds negrib savu saldo? Tad varēja tikt pie otras porcijas.
Kāda no skolotājām reizi pa reizei pamanīja, ka Aicītis pirms ēšanas nenomazgā rokas, un aizrādīja, bet tas notika visai reti. Mazais žiperis arī tesa pie pusdiengalda tik naski, ka gaitenī nopakaļus izsaukts aizrādījums viņu noķēra tikai tad, kad viņš jau sēdēja ar "ķieģelīša" šķēlēm kabatā. Arī klasesbiedri zināja gan to, ka Aicītis nemazgā rokas, gan to, kāpēc pie viņu klases galda maizes šķīvīšos ir tik, cik parasti, bet uz kāda no kaimiņu galdiem – acīmredzami mazāk. Tā kā viņus tas neietekmēja, klases audzinātājai neviens par Aicīti nesūdzējās, pat reizēm atbalstīja. Ziniet, skola, skolēni, starpklašu konkurence, mazas riebeklības. Kamēr pašus neskar, viss ir skaisti. Aicis braši ēda pusdienu starpbrīdī, bet "ķieģelīšu" ņučus pēc tam pa gabaliņam vien lauza un zelēja stundās. Jāaug lielam un stipram.
Taču tad pienāca diena, kuru Aicītis atcerējās vēl ilgi. Atcerējās arī tie vairāki desmiti skolēnu, kas bija palikuši mājās un žļāca šķidru pa abiem galiem. Par viņiem Aicītim un pārējiem skolēniem bija vienalga, taču vēstījums pie ziņojumu dēļa par to, ka šonedēļ skolas ēdnīca nedarbosies... infekcija, kaut kas, kaut kas... dienestu inspekcija... higiēnas normu neievērošana... kaut kas, kaut kas... nepieciešama vispārēja dezinfekcija... Kā lai pulksten 14 pēcpusdienā klausās par pitagoriem un koncentrējas domrakstam burkšķošu vēderu orķestrī? Saprotams, ka Aicītis un arī viņa skolasbiedri bija dusmīgi uz dienesta onkuļiem jocīgajos tērpos, kas vienīgie tagad tika iekšā ēdnīcā. Gan jau normāli izēdas aiz slēgtām durvīm mūsu kotletes un zupas kopā ar pavāriem un skolotājiem. Visvairāk gan skolēni bija dusmīgi uz skolas direktoru. Pavisam noteikti tieši viņš pasauca onkuļus jocīgajos tērpos, kas bez iemesla aizslēdza ēdnīcu. Tikmēr mājās vairāki desmiti skolēnu aizvien žļāca šķidru pa abiem galiem. Zarnu infekcija nav nekāda izklaide, bet smags darbs.
Drīz gan viss bija atpakaļ normālās sliedēs, bet... nē, tomēr ne gluži normālās. Ēdnīcā ieskrējušo Aicīti vairs uz galda negaidīja šķīvīši ar "ķieģelīšu" rikām un kūpoša zupa bleķa bļodā. Tagad bija jāiet pie pavārēm, kuras visu porciju sakomplektēja un nolika priekšā uz letes. Nekādas vairs "ķieģelīšu" šķēļu čupas kabatā. Aicītis neizpratnē skatījās uz pavāri. "Jaunās higiēnas prasības. Kāds ar nemazgātām rokām būs grābstījies pa maizes šķīvīšiem. Vairāki desmiti bērnu slimi," paskaidroja prāvās krūtežas īpašniece ar knapi jaušamām blāva pelējuma pūkas ūsām zem deguna. Neviens cits to nedzirdēja – Aicītis kā allaž bija ēdamzālē ieskrējis pirmais, pārējie palika mazgāt rokas.
Rindā stāvēšana pie letes vēlajiem nācējiem nu liedza 20 minūšu starpbrīža laikā aši izkampt porciju pirmajās piecās minūtēs un atlikušo laiku pavadīt skolas pagalmā vai smēķējot aiz skolas katlumājas. Pie jaunās sistēmas visi joprojām vainoja direktoru un skolotājus. Neviens nevainoja Aicīti. Daļa pat paši sāka nemazgāt rokas, noskatījušies no apķērīgā klasesbiedra.
Daudzus gadus vēlāk Aicītis vēl aizvien bija mazs vīrs ar nemainīgi lielu apetīti un lielu amatu – pilsētas mērs. Viņam vēl aizvien mēdza būt netīras rokas, kas šad tad noved pie šādām tādām neērtībām, bet pilsētnieki nemetas vainot Aicīti, kamēr vien uz viņu galda "ķieģelīšu" šķēļu ir vairāk nekā uz citu klašu galdiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!