Pēteris Strautiņš: Reģionu nākotne būs laba, vai tās nebūs  (107)

Šeit salīdzinoši labi attīstās mājokļu tirgus. Ir ļoti pamatotas cerības, ka 2021. gadā izaugsmes temps ievērojami paātrināsies. Kaut kad beigsies gan Eiropas kokapstrādes krīze, gan globālā mašīnbūves krīze, gan Latvijas banku sektora "remonta" makroekonomiskās sekas. Cerams, ka laicīgi sāksies RailBaltica būvniecības darbi.

Tas, ka izaugsme divus gadus būs ievērojami atpalikusi no Igaunijas un Lietuvas, kuru IKP uz iedzīvotāju jau ir lielāks, ir satraucoši. Taču šī vājuma brīža dēļ nevajag slīgt eksistenciālās ciešanās un apšaubīt mūsu ekonomikas attīstības potenciālu. Vēl pirms diviem gadiem mūsu eksportā ievērojami lielāku daļu nekā kaimiņvalstīs veidoja nozares — finanšu pakalpojumi un tranzīts, kuru liktenis bija un būs ārējo spēlētāju rokās. To sarukšana šobrīd ir nepatīkama, bet tā arī samazina šo nozaru spēju ietekmēt ekonomiku nākotnē. Meža nozarē (mežsaimniecība un kokapstrāde) vājuma brīdis ir pārejošs, to gaida ļoti laba nākotne, jo klimata politika veicinās koka izmantošanu celtniecībā un apkurē.

Kāpēc viņiem ir, bet mums nav?

Kad pērn strādāju pie savas grāmatas — rakstu krājuma "Latvijā dzīvot ir interesanti", daudz domāju par savām pēdējo 25 gadu veiksmēm un neveiksmēm sabiedrisko procesu aprakstīšanā. Viens no svarīgākajiem neizdarītajiem darbiem — līdz galam nenovērtēju, cik liela ietekme uz ekonomikas attīstību gan lokāli, gan nacionālajā mērogā ir pašvaldību lēmumiem. Gan labvēlīga, gan nelabvēlīga.

Jau ilgstoši ir novērtēti Vidzemes ekonomiskā kodola pilsētu sasniegumi. Valmierā un Smiltenē — ražošanas attīstībai labvēlīgas vides veidošanā, bet Cēsīs — pilsētvides attīstībā. Arī Liepāja šobrīd var droši raudzīties nākotnē, jo tajā tiek, un tuvākajā laikā tiks veiktas lielas investīcijas rūpniecībā, visvairāk metālapstrādē un mašīnbūvē. Lielisks ir Ventspils veikums ražošanas attīstībā, kas spēs kompensēt tranzīta samazināšanos nākotnē, ja vien tā nenotiks pārāk strauji. Ir panākumi arī dažās pilsētās, kas vēl nesen šķita kā letarģiskā snaudā iegrimušas, piemēram, Kuldīgā un Jēkabpilī. Jau ilgāku laiku ar daudzveidīgu ražošanu un augstu ienākumu līmeni eksporta nozarēs izceļas Saldus un Dobele, attīstītas eksporta nozares ir arī Aizkrauklē. Vairākas pilsētas — Jelgava, Tukums, Olaine attīstās gan kā dzīvesvietas Rīgā strādājošajiem, gan kā patstāvīgi ražošanas centri. Ir vēl citi pozitīvi piemēri.

Kaut vai dažu pilsētu un novadu strauja attīstība atņem iespēju visu vainu novelt uz centrālo valdību, tās lēmumiem un citiem no vietējās gribas neatkarīgiem apstākļiem. Elektrības cenas un nodokļi visur ir vienādi. Gaidu, kad dažu citu apvidu iedzīvotāji arvien vairāk interesēsies par labajiem piemēriem un prasīs saviem pārstāvjiem — kāpēc viņiem ir, bet mums nav?

Mierīgas dzīves nebūs

Turklāt pašvaldību attīstības politiku nevar vērtēt tikai no to iedzīvotāju interešu skatupunkta. Tām ir pienākums piedalīties kopējā valsts izaugsmes stāsta veidošanā. Atšķirībā no Latvijas, Lietuvā izaugsme 2019. gadā pārsniedza gaidīto. Viens no galvenajiem kaimiņvalsts spēka avotiem ir tieši aktīvs pilsētu darbs investīciju piesaistē. Spilgtākais piemērs ir Kauņa, kas, lielā mērā pateicoties tieši pašvaldības iniciatīvai, ir piesaistījusi vairākus lielus ražotājus, tai skaitā Continental.

Latvijā ir bijis daudz dramatiskas matu skaldīšanas par biznesa vidi nacionālajā līmenī, plēšoties par nodokļu likmju procentpunktiem, kuru ietekme uz investoru lēmumiem visdrīzāk bijusi niecīga. Centrālajai valdībai sabiedriskās domas tiesā ir uzlikta milzīga atbildības nasta. Tajā pašā laikā nav bijis izpratnes par to, ko attīstībai var darīt reģioni, šis jautājums nav bijis sabiedriskajā dienaskārtībā ne nacionālajā līmenī, ne uz vietām.

Līdz ar to arī vēlētāji nav mudināti vērtēt vietējo varu sniegumu šajā aspektā. Publiskajā retorikā pašvaldības ir veidojušas vai nu par neko neatbildošu mūžīgu cietēju, vai "cilvēkiem tuvu" omulīgu naudas apsaimniekotāju tēlu. Nereti prioritāte bijusi cīņa pret reformām izglītībā, veselības aprūpē, pret reģionālo reformu, kā arī par iespēju turpināt konsolidēt ietekmi ar apmaksātu avīžu palīdzību. Šāda "stratēģija" acīmredzami balstās uz pārliecību, ka ir iespējams saglabāt status quo, turpināt mierīgi savā nodabā kulties uz priekšu. Tas ir ļoti tālu no realitātes, haizivju spuras strauji tuvojas.

Nākotne - laba vai nekāda

Es ticu, ka cilvēkus vissekmīgāk virza pozitīva motivācija — labi vārdi, iedrošināšana, materiāli stimuli. Taču arī negatīva motivācija var būt efektīva. Pilsētām un novadiem ir jāsaprot, ka nākotne būs tiem, kas strauji attīstīsies. Ja vien to tuvumā nav attīstības centrs, kas sniedz darba iespējas, tad "remdeni" scenāriji nav iespējami.

Vai nu nākotne būs ļoti laba, vai arī ļoti slikta. Ir vietas arī ārpus galvaspilsētas reģiona, kas attīstās kā ražošanas centri, kur pēc 10 gadiem būs vairāk iedzīvotāju nekā šobrīd, daudz jaunu un atjaunotu ēku, labas darba, izklaides un izglītības iespējas. Taču ne tikai daudzi pašreizējie novadi, bet diemžēl arī daži plānotie apriņķi visdrīzāk būs vēl dziļāk "specializējušies" kā reti apdzīvotas teritorijas, kur notiek darbība galvenokārt dabas resursu ieguvē, kā arī nedaudzos šo resursu pārstrādes uzņēmumos. Te cilvēku skaits turpinās strauji samazināties. Pat augot ražošanas apjomam, lauksaimniecībai nākotnē vajadzēs mazāk cilvēku. Pašbraucošie traktori kļūs par normu vēl pirms pašbraucošajām automašīnām.

Iekšējo migrāciju paātrinās Rīgas reģiona iedzīvotāju vecuma struktūra. 10-25 gadīgo iedzīvotāju skaits te ir tikai 59% no 25-40 gadus veco iedzīvotāju skaita. Atbrīvojoties vietām gan mājokļu, gan darba tirgū, konkurētspējīgākais reģions vēl spēcīgāk pievilks cilvēkus no pārējās Latvijas. Starpība starp nosaukto vecumu grupu lielumu Rīgas reģionā līdzinās vairāk nekā pusei no 10-25 gadīgo kopskaita pārējā Latvijā. Ja vēl ņem vērā, ka arī ārpus galvaspilsētas reģiona ir pilsētas, kas visumā spēs "savus" jauniešus noturēt un vēl piesaistīt citus, tad citviet Latvijā šajā vecuma grupā nākotnē paliks ļoti maz cilvēku.

Runājot par pozitīvo motivāciju, var domāt par IIN pārdali par labu pašvaldībām, kurās atrodas darbavietas. Taču šim solim būtu nozīmīgi negatīvi efekti. Pašvaldības jau šobrīd ir ieinteresētas piesaistīt investīcijas, par spīti tam, ka vairākumā lielo un vidējo uzņēmumu daļa strādājošo maksā nodokļus citur, jo tā ir tikai daļa. Vietām sastopamās pasīvās attieksmes iemesls ir uz attīstību nevērsta domāšana, kas ir iesakņojusies ļoti dziļi, ekonomiskajiem stimuliem nesasniedzamās prāta dzīlēs. Sarunās ar pašvaldību, attīstības reģionu pārstāvjiem esmu jutis daudz pozitīvas enerģijas, dzirdējis labu ideju.

Taču dažkārt dominē gatavošanās neveiksmei, pamatojuma meklēšana tam, ka mums tāpat nekas neizdosies. Ja lielu daļu prāta enerģijas tērē, lai samierinātos ar neveiksmi, tās risks strauji pieaug.