Pēteris Apinis: Zaļš stāsts par to – kāpēc mums Latvijā un pasaulē mežs ir nevis brutāli jācērt, bet gan jāstāda  (107)

Esmu zaļi domājošs un ar to lepojos. Lasu pasaules veselības un ekoloģijas zinātnieku atziņas, un mani pārliecina dati par klimata izmaiņām un tā ietekmi uz dabas daudzveidību. Mani pārsteidz tas, ka pieauguši cilvēki var nīst un publiski ķengāt 17 gadus veco Grētu Tūnberju un man lekcijas prezentācijā ir viņas attēls ar smaidu, nevis satraukuma grimasi. Tai pašā laikā es lasu meža zinātņu doktora Jurģa Jansona atziņas, ka mežs nav gurķu dobe, un pilnībā piekrītu, ka mežizstrādei ir jābūt meža zinātnieku pārraudzībā. Es godājamā mežinieka rakstā izlasīju, ka mežu īpašnieki izcērt mazos kokus lai vidējais koku resnums būtu lielāks, lai tad nocirstu visu mežu kailcirtē, vārdu sakot, krāpjas. Un izlasīju, ka vēl čaklāk krāpsies un vēl vairāk cirtīs, ja tiks pieņemti jaunie noteikumi.

Domāt zaļi nenozīmē dogmatiski pieturēties planētas glābšanas modes tendencēm un apšaubāmiem biznesa risinājumiem. Domāt zaļi nenozīmē vegānismu kā to mēģina ietroļļot sociālajos tīklos. Domāt zaļi nenozīmē vienu mašīnu aizstāšanu ar citām (tā ir biznesa pārdale), pamatojumu meklējot izmešu daudzumā. Tādēļ es rakstu par to, kas, manuprāt, visvairāk apdraud mūsu planētu – zemeslodes ķīmisku saindēšanu un okeānu piesārņošanu ar plastmasas un citiem atkritumiem. Tādēļ Zaļās partijas līderis un vispārēji zaļi domājošs cilvēks Edgars Tavars mani publiski sauc par globālistu, jo es visas mūsu sarunas esmu mēģinājis novirzīt uz zemeslodes, nevis sava lauciņa kopšanu.