Esmu zaļi domājošs un ar to lepojos. Lasu pasaules veselības un ekoloģijas zinātnieku atziņas, un mani pārliecina dati par klimata izmaiņām un tā ietekmi uz dabas daudzveidību. Mani pārsteidz tas, ka pieauguši cilvēki var nīst un publiski ķengāt 17 gadus veco Grētu Tūnberju un man lekcijas prezentācijā ir viņas attēls ar smaidu, nevis satraukuma grimasi. Tai pašā laikā es lasu meža zinātņu doktora Jurģa Jansona atziņas, ka mežs nav gurķu dobe, un pilnībā piekrītu, ka mežizstrādei ir jābūt meža zinātnieku pārraudzībā. Es godājamā mežinieka rakstā izlasīju, ka mežu īpašnieki izcērt mazos kokus lai vidējais koku resnums būtu lielāks, lai tad nocirstu visu mežu kailcirtē, vārdu sakot, krāpjas. Un izlasīju, ka vēl čaklāk krāpsies un vēl vairāk cirtīs, ja tiks pieņemti jaunie noteikumi.
Domāt zaļi nenozīmē dogmatiski pieturēties planētas glābšanas modes tendencēm un apšaubāmiem biznesa risinājumiem. Domāt zaļi nenozīmē vegānismu kā to mēģina ietroļļot sociālajos tīklos. Domāt zaļi nenozīmē vienu mašīnu aizstāšanu ar citām (tā ir biznesa pārdale), pamatojumu meklējot izmešu daudzumā. Tādēļ es rakstu par to, kas, manuprāt, visvairāk apdraud mūsu planētu – zemeslodes ķīmisku saindēšanu un okeānu piesārņošanu ar plastmasas un citiem atkritumiem. Tādēļ Zaļās partijas līderis un vispārēji zaļi domājošs cilvēks Edgars Tavars mani publiski sauc par globālistu, jo es visas mūsu sarunas esmu mēģinājis novirzīt uz zemeslodes, nevis sava lauciņa kopšanu.
Skābeklis uz zemeslodes ir mums visiem kopīgs, un kopīga ir pesticīdu un sadzīves ķīmijas inde okeānā. Kopīgi mums visiem draud dzīvības iznīcināšana uz planētas – vairs okeānā nebūs dzīvo radību, bet peldēs tikai plastmasas salas. Bet šoreiz es vairāk pievērsīšos Latvijai kā izcirtumu lielvalstij.
Ikdienā esmu pieradis, ka mani saukā par ekofašistu, jo es iebilstu pret Latvijas mežu izciršanu, īpaši mikroliegumos, un prasu savas valsts valdībai beidzot kaut ko darīt savas valsts dabas aizsardzībai. Mums ir daudz mežu, bet Eiropā proporcionāli vismazāk aizsargājamo teritoriju. Ja Latvija divkārt palielinātu aizsargājamo teritoriju platību un līdzinātos citām Eiropas valstīm, es apņemtos mazāk iebilst mežu cirsmām.
Uz Latviju Eiropas Savienība skatās kā uz dabas nīdējvalsti, bet stāsti par mūsu valsts zaļumu ir rakstīti ar dolāra krāsu uz eksportkoksnes. Stenfordas universitātes pārskatos mēs no zaļas valsts jau sen esam aizbīdīti uz dabas postītājvalsti.
Ar izpratni lasu uz sociālajos tīklos izplatu Viestura Ķerus rakstus, jo neko zaļāku un godīgāku Latvijā neviens neraksta.
Ikdienā pret manu un, jādomā, Viestura Ķerus pasaules skatījumu cīnās labi apmaksāta mežcirtēju informācijas troļļu fabrika. Nu vai nav skaists virsraksts " 'Zaļo bļauru iespaidā': mednieki neredz pamatu satraukumam par lūšiem", tas šā gada 11. janvārī. Šādu rakstus apmaksā maza asinskāru ļautiņu kopa, kas savu slepkavniecisko iedabu īsteno, šaujot (slepkavojot) meža zvērus. Ar iebildi pret lūšu, ūdensputnu un medņu medībām, es medniekiem izrādās esmu "Zaļais bļauris".
Ir vēl viena oponentu grupa, kas parasti internetā izskatās pēc anonīmiem troļļiem, un viņi vienmēr paziņo, ka meža aizstāvji saņem Eiropas naudu par savām aktivitātēm. Tiem, kas arī pēc šā raksta ieaurosies, ka ekoloģiski pētījumi un raksti esot subsidēti, varu paskaidrot, ka par saviem ekoloģijas rakstiem un publikācijām man neviens nav maksājis ne santīma.
Man ir neiespējami pierast pie situācijas, ka manas valsts valdība un birokrātiskais stūmējaparāts grib iznīcināt Latvijas mežus. Lasot valdībā iesniegtos dokumentus, kļūst skaidrs, ka valdības vīru galvās mežs ir tikai koksnes kubikmetri, ko iespējams nocirst. Lai tādi kā es un citi zaļi domājošie nekliegtu pārāk skaļi – dažus no izcirtumiem apstādīt jaunām priedītēm un šo jauno zaļo dzīvību rādīt televīzijā.
Arvien biežāk mežu vietā plešas kailcirtes. Izcirsts tiek tik strauji, ka skaidrs, ka Zemkopības ministrijā un Ministru kabinetā nevienam nerūp rītdiena. Valdība cenšas ātri pieņemt saistošos noteikumus, kas ļautu jaunāku mežu izciršanu. Valdība uzskata, ka mežs ir "koku lauks", kam pēc iespējas ātrāk jāizaug un pēc iespējas ātrāk atkal jātiek novāktam.
Valdības un kokgriezēju noziedzīgo rīcību piesedz dūdojoši raidījumi Latvijas Radio 2 (saucas "Vilks mežā", bet pārstāv mednieku un mežcirtēju sapņus par Latviju kā lielu plašu izcirtumu bez vilkiem), dažādas reklāmas akcijas, kur galvenā ziņa ir, ka Latvijā esot izveidojies "pāraugušu" mežu uzkrājums. Bet, ja jau ir tik daudz "pāraugušu" mežu, kāpēc valdība grib cirst jaunākus mežus?
Man ir iebildes pret Kariņa valdības noziedzīgajiem plāniem daudzkārt vairāk cirst mežus uz Latvijas dabas saglabāšanas un Latvijas iedzīvotāju labklājības rēķina, proti, uz mūsu bērnu un mazbērnu rēķina. Man ir aizdomas, ka privātie mežu īpašnieki pret mežiem ir nesaudzīgāki nekā "Latvijas valsts meži". Daudz nopietnākas man ir aizdomas, ka neviens nekontrolē "Rīgas mežus", ja nu vienīgi politiskie pilsētas vadoņi pārrauga naudas plūsmas.
Gluži tāpat man ir iebildes pret Latvijas mežu vardarbīgu izciršanu peļņas nolūkos, piesedzoties ar enerģētikas (elektrības līniju iekārtošana), satiksmes (rail Baltica būvniecība, ceļu izbūve un remonts) interesēm, vai vienkārši tādēļ, ka deputāti čakli iztukšojuši pašvaldības kasi (Ērgļu pašvaldība kārtējo reizi izsolījusi mežu apkārt "Brakiem").
Mežs ir planētas dzīvība. Latvijas meži nozīmē daļu no planētas skābekļa un daļu no zemē apslēptās ogļskābās gāzes.
Šobrīd pasaule vairāk satraucas par izzūdošajiem Amazones lietus mežiem un degošajiem Austrālijas krūmājiem. Patiesībā planētas plaušas ir Ziemeļu mežs un mēs esam daļa no šī Ziemeļu meža. Lielais Ziemeļu mežs ir boreālā meža ekosistēma – globālais skujkoku un (mazāk) jauktu koku mežs, kas plešas ziemeļu puslodē – Krievijā, Japānā, Aļaskā, Kanādā, Ziemeļeiropā. Šo mežu krievi sauc par taigu, un tādēļ mums ar Ziemeļu mežu visvairāk asociējas Sibīrijas meži. Sibīrijas meži pārdzīvo grūtus laikus – ja tajos notiek ugunsgrēki, tos neviens nedzēš, jo Krievijas valstij pietrūkst līdzekļu un tas nešķiet ekonomiski izdevīgi. Krievija lielus mežu masīvus pārdod izciršanai ķīniešiem. Tur, kur cērt ķīnieši, nekas pāri nepaliek – tiek savākts katrs zariņš, skujas un pat izrautas un samaltas koku saknes. Rodas nepārredzami ziemeļu tuksneši (tai pašā laikā ķīnieši savā valstī katrs vidēji gadā iestāda desmit kokus, bet valsts papildus – miljardiem).
Kā saprast, kas ir Lielais Ziemeļu mežs. Iedomājieties, ka jums ir pazīšanās ar Īlonu Masku vai Ričardu Brensonu, jums ir daži simttūkstoši dolāru un jūs varat nokļūt kosmosā kā tūrists (kosmosa tūrisms sāksies jau pēc dažiem gadiem). Tad jums būs iespēja pavērties uz mūsu planētu no augšas, un jūs redzēsiet zaļu vainagu, kas apņem Arktiku, milzīgu zaļu jostu, kas uztur planētas elpošanu. Lielajā Ziemeļu mežā dzīvo lielākais kaķis pasaulē – tīģeris un dzīvo arī brūnais lācis, kas četrus mēnešus mierīgi guļ pazemē un lāču māte pat pamanās alā laist pasaulē mazuļus, kad ārā Jakutskā ir – 45 grādus vēss. Un šajā Lielajā Ziemeļu mežā, kas par 50% klāj Latvijas teritoriju (un ko mežu īpašnieki cenšas pārvērst par 50% izcirtumu), dzīvo lūsis, vilks, melnais stārķis, dižraibais dzenis un citi zvēri, un mežs ir viņu mājas.
Lielais Ziemeļu mežs ir galvenokārt skujkoki. Priedes, egles un citi skujkoki ir pielāgojušies, lai izdzīvotu vēsas ziemas un relatīvi īsas vasaras. Skujas satur maz ūdens un ūdens skujās nesasalst. Zem kokiem augsnē glabājies ogleklis – vairāk nekā tropu mežos. Skujkoki arī ziemā absorbē ogļskābo gāzi un ražo skābekli, atšķirībā no lapu kokiem. Planētas dzīvībai un visu 7 miljardu iedzīvotāju elpošanai ir vajadzīgi Latvijas skujkoku meži. Tas, ka Sahāras tuksnesī nav koku, bet skābekļa sastāvs ir gandrīz tikpat augsts kā mūsu gaisā, nozīmē – gāzes izlīdzinās pa visu planētu. Ja skābekļa līmenis globāli kritīsies, arī mēs smaksim, pat, ja mums vēl apkārt zaļos koki.
Valdības un korporācijas dara visu, lai iegūtu maksimālu peļņu šodien un noplicinātu zemeslodi. Tas attiecas arī uz mūsu Zemkopības ministriju
Valdības, uzņēmumi, bet īpaši globālās korporācijas rīkojas ar pārliecību, ka pasaules ekonomika var augt mūžīgi, pat tad, ja resursi tiks izsmelti un oglekļa emisijas turpinās pieaugt. Iedzīvotāju skaits uz globāli turpina pieaugt, Zemes meži un bioloģiskā daudzveidība samazinās, pazemes ūdens pārnesējslāņi sagumst un augsnes izdilst. Pasaules zinātnieki regulāri brīdina par katastrofāliem draudiem.
Cilvēks pieradis skatīties uz dabu izolēti, piemēram "koks", "augsne", "atmosfēra", "kultūraugs", bet neviens no tiem nepastāv neatkarīgi no pārējiem. Ekoloģija funkcionē kā attiecību sarežģītība, nevis izolētas lietas. Atceros astoņdesmitajos gados, kad kolhozi Latvijas laukos izcirta lielos ozolus, jo tie traucēja jaunajam kombainam "Ņeva". Bet veselīgs ozols atklātā laukā nozīmē simtiem ķērpju, sēņu un bezmugurkaulnieku sugu, kas savukārt sniedz ekoloģiskus pakalpojumus citām sugām, kaut vai kļūdami par ēdmaņu putniem, strupastēm vai mežacūkām. Sēnītes palīdz nodrošināt barības vielas un darbojas kā agrīna brīdināšanas sistēma kokiem, izdalot aizsargājošus fermentus kaitīgu ķīmisku vielu neitralizēšanai. Bezmugurkaulnieki palīdz veidot barības vielas caur augsni un nodrošina barību putniem, kas savukārt palīdz kokiem un krūmiem paplašināt areālu ar sēklām.
Otra mūsu izpratnes kļūda ir vienkāršošana. Piemēram, vairums ar jēdzienu bite saprot tikai stropos dzīvojošās Eiropas medus bites. Bites ir pārveidojušās lapsenes, kuras ir plēsēji, un vēl joprojām pieder pie iežmauglapseņu apakškārtas. Manuprāt, Latvijā sastopamas 9 bišu dzimtas un katrai no tām ir desmitiem sugu.
Bitēm ir liela nozīme augu apputeksnēšanā, un bites ir galvenās apputeksnētājas. Sūcot nektāru, bite var apputeksnēt ziedu, bet, vācot ziedputekšņus, apputeksnēšanās notiek īpaši efektīgi. Zinātniski ir aprēķināts, ka trešdaļa cilvēces pārtikas resursu ir atkarīgi no augu apputeksnēšanas, un lielākā daļa augu tiek apputeksnēta ar bišu palīdzību. Un tomēr – nebūt ne visus augus var apputeksnēt stropā mītošā medus bite. Daudz vairāk ziedus apputeksnē bites vientuļnieces. Šīm bitēm katra sievišķā dzimuma bite ir māte, katra veido savu ligzdu celmā, aliņā vai dobumiņā, un šīm bitēm nav darba bišu. Bites vientuļnieces neražo medu un vasku. Šīs bites kā sugas ļoti bieži ir viena vai dažu augu bites. Ir augi, kurus efektīgi apputeksnēt var tikai īpašas sugas bites. Tā kā šīs bites savu ligzdu vij zemē, laukā vai pļavā, tās pilnībā iznīcina pesticīdu kaisīšana. Un līdz ar katru iznicinātu bišu sugu no Latvijas dabas pazūd atsevišķas puķes vai augi.
Mežu īpašnieki dažkārt par meža ienaidnieku uzskata vaboles. Bet vaboles ir viena no mūsu mežu daudzveidības formām, to ir ļoti daudz, tās ir ļoti dažādas un tās ir ķēde visā dzīvajā biotopā. Es ļoti gaidu, ka par šo jomu vairāk rakstīs Latvijas vaboļu zinātājs, Daugavpils universitātes profesors Arvīds Barševskis.
Augsnes bagātība ir sēnītes un mikrobi.
Skatot biotopu kopumā, vai tas būtu mežs, purvs, pļava vai lauks, galvenais ir augsne. Bagātā augsnē ir 5% organismu, un tas attiecas gan uz meža augsni, gan kultūraugu augsni. Cilvēks, cenšoties iznīcināt kādu konkrētu kukaini, sēnīti vai mikrobu no sava labības lauka, ar lielāko varbūtību iznicina tikai labos un derīgos mikrobus un sēnītes, kas ir vajadzīgas planētas dzīvībai.
ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija 2015. gadā ziņoja, ka katru gadu aršanas un intensīvas augkopības dēļ 25 līdz 40 miljardi tonnu zemes virskārtas tiek zaudētas erozijā. Visa cilvēku civilizācija, pat vismodernākās, industrializētās kultūras, ir atkarīgas no augsnes. Augsne nav netīrība. Veselīga, ražīga augsne satur apmēram 45% no tā, ko mēs saucam par netīrumiem, tie ir neorganiski māli, nogulsnes un smiltis, aptuveni 50% augsne sastāv no gaisa un ūdens. bet visdārgākie ir atlikušie 5%, ko augsnē veido organismi, mikrobi, sēnes un baktērijas (atcerieties, ka aptuveni 5% no cilvēka svara arī ir mikrobioms – baktērijas, sēnītes, vienšūņi, kas dzīvo mums uz ādas, degunā, mutē, zarnās).
Augsnes, kas sablīvētas ar smagajām saimniecības iekārtām, un augsnes, kas noplicinātas ar minerālmēsliem un pesticīdiem, satur mazāk mikrobu un mazāk atvērtu kabatu, lai noturētu gaisu un ūdeni. Veselīgā augsnē tieši mikrobi rada atvērtas kabatas, kur var pārvietoties gaiss un ūdens. Baktērijas un sēnītes atdala biezos savienojumus, kas sasaista augsnes daļiņas kopā. Tā kā dažādi mikrobi un barības vielas atrodas dažādos veselīgas augsnes slāņos, tas nodrošina veselīgāku un daudzveidīgāku floru.
Tas, ka mežos savairojas kādi kaitēkļi, ir saistīts tikai un vienīgi ar pārmērīgu pesticīdu lietošanu laukos. Iznīcinot daļu no kukaiņiem, citi var braši savairoties. Un tie nebūs darba bites, bet egles mizgrauži. Lauksaimnieki (bet patiesībā jau pesticīdu ražotāji un tirgotāji) lielā mērā ir atbildīgi par meža koku slimībām.
Augsne ir tā, kas mūs balsta.
Kāpēc stāstot par mežiem, es runāju par augsni? Tādēļ, ka mūsu mežsaimnieki un mežizstrādātāji redz tikai vienu mērķi – vairāk nocirst, ātrāk nocirst, skrajāk nocirst un vairāk nopelnīt. Latvijas mežizstrādātāji iznīcina ne tikai mežu un kultūrainavu, bet arī mežu augsni un mežu daudzveidību.
Mežs globālajos dokumentos ir vismazāk aizsargātais biotops.
Globāli par okeāna aizsardzību, par tuksnesi un savannu ir vairāk saistošu dokumentu nekā par mežu. Nav pat ANO galvenās deklarācijas par mežu aizsardzību, jo starptautiskās korporācijas ar ASV valdības rokām to nepieļauj. Starptautiskās korporācijas, kas izcērt Brazīlijas un Āfrikas mežus, nevēlas pārtraukt savu noziedzīgo darbību vai maksāt par to nodokļus. Arī Latvijā par mežu izciršanu nodokļi praktiski netiek maksāti– tiek uzskatīts, ka mežs ir kāda (galvenokārt, Skandināvu kompāniju) privātīpašums, nevis Latvijas tautas bagātība, ko mūsu senči mums atstājuši mantojumā.
Apvienoto Nāciju Organizācijas galveno mērķu vidū ir risināt būtiskās lielās pasaules problēmas, tostarp bads, pieejamība veselības aprūpei, dzimumu līdztiesība, dzeramā
ūdens trūkums, klimata izmaiņas un daudz kas cits, t.sk., ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes veicināšana un ilgtspējīgas ekosistēmas nodrošināšana, proti, mežu zuduma novēršana. Pat ANO saprot, ka lauksaimniecība un dabiskie biotopi ir saistīti.
Kāda ir situācija uz planētas? No vienas puses skats uz planētu ir klaji pesimistisks.
Līdz ar iedzīvotāju pieaugumu cilvēkiem vajadzīgs vairāk zemes, vairāk ūdens, vairāk resursu. Zemes piedāvājums nav bezgalīgs. To var noplicināt neatgriezeniski vēl nopietnāk, kā tas notiek šobrīd.
Dabas resursus mēs izmantojam ātrāk, nekā planēta spēj tos papildināt. Kad piegāde beigsies, mums būs resursu deficīts. Katru gadu mēs no Zemes iegūstam aptuveni 55 miljardus tonnu fosilās enerģijas, minerālu, metālu un biomasas, pēdējo – galvenokārt no mežiem.
Mežus globāli cilvēki izcērt, jo cilvēkiem vajag vairāk zemes, kur stādīt lauksaimniecības augus, dotu dzīvniekiem vietu ganīties, bet ļoti nozīmīga meža ciršanas jēga ir koksne kā izejviela un kurināmais. Pasaule jau ir zaudējusi 80% no saviem mežiem, un mēs pastāvīgi zaudējam tos ar ātrumu 375 km2 dienā. Pie pašreizējā atmežošanas tempa ik gadu izzūd aptuveni 5% tropu meža augu un dzīvnieku sugu.
Ik stundu 644 hektāru produktīvās sauszemes kļūst par tuksnesi.
Globālais ANO uzstādījums ir mežu izciršanas tempus no 2016. gada līdz 2020. gadam samazināt uz pusi, bet līdz 2030. gadam – izbeigt.
Tai pašā laikā žurnālā Nature publicētais pētījums liecina, ka uz planētas ir vairāk nekā 3 triljoni koku — daudz vairāk nekā 10 gadus iepriekš. Mūsu Zemkopības ministrija brīnas – kāpēc Eiropas savienība Uzbekijas vai Turkmēnijas centienus planētas apmežošanā vērtē augstāk par mūsējiem un pat somu centieniem. Gluži vienkārši – Ķīna un Vidusāzijas valstis čakli kokus stāda, bet mēs – čakli tos zāģējam. Un šeit būtiska piebilde – koki ne vienmēr nozīmē mežu, kaut mežs nozīmē kokus
2019. – 2020. gada sākums paliks globālajā zaudējumu hronikā kā lielais ugunsgrēku gads. Uz planētas (Sibīrijā, Brazīlijā, Āfrikā, Aļaskā, bet šobrīd – Austrālijā) nodega mežu teritorijas, kas atbilst Vācijas un Francijas kopplatībai.
Mežu izciršana ir gan globāls, gan vietējs izaicinājums. Tas, kas darbojas vienā zemeslodes daļā, ne vienmēr darbojas citās valstīs. Centieni cīnīties pret mežu izciršanu pasaulē kļūst arvien dinamiskāki un nopietnāki. Un arī Latvijas dabas draugiem ir iespējas sūdzēties Eiropas savienībai par mūsu Zemkopības ministrijas vēlmi pārvērst mežus par izcirtumiem. Vēl ir tāls ceļš ejams, lai globāli sasniegtu mērķi par mežu nulles zudumu, bet to var sasniegt ar katras valsts un katra cilvēka centieniem. Mums vienkārši nav citas iespējas kā paļauties uz lauksaimniecības un mežu ekosistēmām, un cilvēces pārziņā ir tās uzturēt, lai pabarotu pasauli, vienlaikus aizsargājot planētu un saglabājot mežus kā skābekļa resursu.
Apvienoto Nāciju Organizācijas stratēģiskā plāna pamatā ir seši globālie meža saglabāšanas un ilgtspējīgas attīstības mērķi un 26 ar tiem saistīti apakšmērķi, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam. Kopīgais ANO redzējums šobrīd ir pasaule, kurā ir saglabāti vai atjaunoti visu veidu meži un koki iespējami daudz – ārpus mežiem. Un šiem mežiem būtu jābūt ilgtspējīgi pārvaldītiem, jāsekmē ilgtspējīgu attīstību un jānodrošina ekonomiskus, sociālus, vides un kultūras ieguvumus tagadējām un nākamajām paaudzēm. Apvienoto Nāciju Organizācijas misija ir veicināt ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, kā arī mežu un koku (ārpus mežiem) apsaimniekošanu ilgtspējīgas attīstības programmā līdz 2030. gadam, tostarp stiprinot sadarbību, koordināciju, saskaņotību, sinerģiju un politisku apņemšanos un rīcību visos līmeņos. Par koksnes ieguvi un izmantošanu lai raksta mežsaimnieki, es minēšu tikai pirmo un trešo ANO mērķi. Pirmais – apturēt meža seguma zudumus visā pasaulē, izmantojot ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, tostarp aizsardzību, atjaunošanu, apmežošanu un meža atjaunošanu, kā arī palielināt centienus novērst mežu degradāciju un veicināt globāos centienus risināt klimata pārmaiņu problēmas. Trešais – ievērojami palielināt aizsargājamo teritoriju mežus visā pasaulē un veidot citas aizsargājamas teritorijas ilgtspējīgi apsaimniekotiem mežiem, kā arī samazināt meža produktu īpatsvaru ilgtspējīgi apsaimniekotos mežos. Ja kādam kaut kas nav saprotams – Latvija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas biedrs un tās pieņemtie dokumenti mums ir saistoši.
Meža zagšana kā Latvijas politiskās varas netiešs peļņas instruments
Akciju sabiedrība "RB Rail" ir starpvalstu kopuzņēmums, ko dibinājusi Latvija, Lietuva un Igaunija ar mērķi īstenot Rail Baltica – Eiropas platuma dzelzeceļa sliežu ceļa būvi cauri Baltijas valstīm. Šis uzņēmums lepojas ar to, ka Latvijā izcirtīs tūkstošiem un tūkstošiem hektāru mežu, patiesībā samazinās Latvijas mežu īpatsvaru par dažiem procentiem un likvidēs mūsu nacionālo filozofiju – Latviju kā mežu valsti un Latviju kā zaļu valsti. Nerunājot par skābekli, kas jau šobrīd sāk pietrūkt visai zemeslodei.
Rail Baltica nav paredzēta tikai kā sliežu ceļu izbūve – nē – uz katru pusi no dzelzceļa paredzēts izcirst vismaz piecdesmit metrus meža, lai kopējais stigas platums būtu vairāk nekā 100 metri. Katri 100 metri dzelzceļa – viens hektārs nocirsta meža, bet pie stacijām un krautuvēm – tūkstoši hektāri izcirsta meža.
Šķiet, ka Rail Baltica organizatori nolēmuši ne tikai uzvārīties ar Eiropas un Latvijas nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, bet arī nozagt mums mežu un skābekli. Iedomājieties kādu mauriņa pļāvēju komandu viņi paredzējuši, lai nopļautu 100 metrus plato zaļo lauku abpus dzelzceļam gandrīz 300 kilometros Latvijā (ieskaitot loku uz Rīgas lidostu). Mums Latvijā taču nepietiek naudas mūsu lauku šoseju un lauku ceļu sakopšanai. Rail Baltica projektētāji paredzējuši veselus trīs asfaltētus ceļus blakus dzelzceļam. Tas viss vēlāk tikai transformēsies Latvijas valsts budžeta izdevumu sadaļā, bet mežs, kas varētu nest ienākumus, jau būs nozagts.
Katrs ir braucis pa lielceļu Tīnūži – Koknese, kas ir visai labs ceļš, taču vienā pusē mēs redzam nocirstu mežu vēl 80 metrus no ceļa. Mēs visi zinam to, ka Latvijas iedzīvotāju un autobraucēju skaits tuvākajos 50 gados nepieaugs tā, lai šajā posmā vajadzētu paralēli būvēt vēl vienu šoseju un pārvērst ceļu par četrjoslu ātrgaitas šoseju. Bet jau būvējot pirmo platumu, nocirta visu mežu tā, it kā jau šodien sāktu būvēt paralēlo trīsjoslu ceļu. Vienkārši pie viena nozaga mežu un skābekli. Un šobrīd neviens politiķis, neviens bijušais vides un reģionālās attīstības ministrs, neviens bijušais satiksmes ministrs, neviens bijušais zemkopības ministrs (kas tomēr pārrauga mežus) neatzīstas – kurš deva pavēli vai atļauju uzreiz nocirst divreiz vairāk meža kā vajadzīgs, lai būvētu šo šauro un nenozīmīgo (no Eiropas viedokļa) ceļu.
Vai jūs esat pamanījuši nejēdzīgi milzīgo satiksmes apli pie Kokneses, kas nozīmē vismaz desmit hektārus nocirsta (nozagta) meža?
Domāju, ka daudzi ir pamanījuši milzum platu izcirstu meža joslu paralēli Ventspils šosejai cauri Ķemeru Nacionālam parkam. Arī tas ir mums nozagts mežs un planētai nozagts skābeklis.
Norvēģijā tiek apmežoti ceļu uzbērumi– gan tādēļ, lai stingrāk turētos, gan tādēļ, lai iestādītu kokus. Mūsu ceļu būvētāji cenšas nocirst pat visas alejas, kur nu vēl kādu koku pie ceļa iestādīt.
Vēl čāklāk mežu zog vai izcērt valsts robežas izveidē. Valsts kontrole secinājusi, ka robežsargi pretēji likumam un pašu apstiprinātam projektam 12 metru robežjoslu daudzviet ievērojami paplašinājuši, vietām līdz pat 90 metriem. Šajos zemes gabalos augušais mežs nocirsts bez saskaņošanas ar Meža dienestu, bet lielākā daļa kokmateriālu pazuduši. No 43 zemes gabaliem, kuru platums pārsniedz robežjoslas platumu, valsts kontrole detalizēti esot izpētījusi četrus. Tajos zaudējumi no pazudušā meža esot 190 tūkstoši eiro. Nolaidība konstatēta arī ar tiem baļķiem, kas neesot nozagti. Tie ilgstoši stāvējuši zem klajas debess un nu esot malkas cenā. Ar mežu izsaimniekošanu un koku vienkāršu ciršanu nereti aizraujas pašvaldības, un, ja var ticēt internetā rakstītajam – militāru objektu attīstītāji (bet tos nekontrolē pat valsts kontrole).
Īpašs stāsts ir Rīgas dome, kas katru Rīgas koku redz tikai kā vietu vēl vienas automašīnas stāvvietai. PIlsētas iedzīvotāju plaušas nekas nesargā tik ļoti kā koki pilsētā. Bet Valsts nekustamie īpašumi un Rīgas dome draudzigi cenšas izcirst pat tos kokus, kas vēl pilsētā ir, lai kaut ko uzbūvētu, piemēram, jaunu drošības dienesta ēku Jaunajā Teikā bijušā riteņbraukšanas treka vietā.
Tas ir īsais stāsts par to, ko nozīmē domāt zaļi. Tas nozīmē skriet orientēšanās sacensībās pa izcirtumiem, pie kam nekoptiem un neapstādītiem, vietās, kur kādreiz bijis bezgala skaists un bagāts biotops. Tas nozīmē braukt pa ceļiem, ap kuriem kāds nocirtis stigu simts metrus platumā un arī nozāģējis ozolu aleju. Tas nozīmē Rīgā uz darbu braukt ar velosipēdu, un klausīties kā pilsētas vadība Tevi zākā par velofašistu. Un tas nozīmē salikt kopā apmaksātus reklāmstāstus televīzijā, radio un portālos par to cik zaļa ir Latvija ar Eiropas komisijas ziņojumu, ka Latvija ir dabai nedraudzīga valsts ar atklātu mežistrādes biznesa karu pret mazo ērgli un melno stārķi.
Ja mēs katrs šogad iestādītu vienu koku, vislabāk ozolu, osi vai skābārdi, mēs kļūtu bagātāka valsts, galvenokārt garīgā ziņā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
