Toreiz brīvību atguva gandrīz 7000 ieslodzīto. Pirms tam, laikposmā no 17. līdz 21. janvārim, apmēram 56 000 ieslodzīto tika izvesti no Aušvicas un tai pakārtotām nometnēm. Viņiem tika pavēlēts doties iznīcinošā nāves maršā uz Trešā reiha iekšieni.
Tie, kas palika nometnē, bija cilvēki, kas līdzinājās ēnām un kas bija sakropļoti pastāvīgās, neiedomājamās fiziskās un garīgās spīdzināšanas rezultātā. Brīnumainā kārtā viņi bija izdzīvojuši šajos necilvēcīgajos apstākļos, ciešot badu, salu, slimības, vergu darbu, nežēlīgu sišanu un rīdīšanu ar suņiem, pazemojumus un ķengas. Daži no ieslodzītajiem bija noziedzīgu medicīnisko eksperimentu upuri. Katru dienu viņi bija liecinieki savu likteņa biedru – vīriešu, sieviešu, vecu cilvēku, invalīdu un bērnu – nāvei. Viņi bija daudzu nāvessodu liecinieki, arī tādu, kurus esesieši veica nežēlīgas izklaides nolūkos. Daži ieslodzītie bija spiesti pārvietot gāzes kamerās noslepkavoto cilvēku ķermeņus un dedzināt tos krematorijās, apzinoties, ka viņi piedzīvos tieši tādu pašu likteni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!