Ar sudraba diegiem izšūta salvete apturēja ārkārtīgi smeķīgā omāra sulas tērcīti vēl pie paša mutes kaktiņa. Darbība bija automātiska, bet šķietami nesteidzīga un eleganta, pirms vēl biju paspējis nodomāt: "Varēji jau atļaut notecēt zemāk un rotaļīgi apturēt ar mēli. Ciemiņu taču nav, neviens neredzētu." Nu jau vairs neko, un labi vien bija – šis bija kārtējais apliecinājums, ka etiķete jau kādu laiku ir refleksos, uz tiem varēs paļauties arī sabiedrībā.
Pēc maltītes atlaidos ķirškrāsas ādas klubkrēslā pie kamīna savā Antonijas ielas dzīvoklī un nesteidzīgi niekojos ar 20 gadus noturētu skoču. Fonā klusi skanēja Šostakoviča Piektā. Izbaudīju vakaru vienatnē, kamēr sievai bija draudzeņu vakars. Viens vīrs ar savām vīra domām. Bet, jā, kā gan es te, Antonijas ielas dzīvoklī, nokļuvu? Viss sākās pirms dažiem gadiem.
Bija pretīga februāra diena. Ne īsti ziema, ne īsti pavasaris, ne īsti vēla pēcpusdiena, ne vakars. Ne īsti šis, ne tas. Tāda pati kā es. Ne īsti šis, ne tas. Ne vecs, ne jauns. Ne veiksmīgs, ne neveiksmīgs. Ne laimīgs, ne nelaimīgs. Tāds nekāds. Reizēm pēc darba mēdzu braukāt sabiedriskajā transportā bez noteikta mērķa. Vairākas stundas varēju riņķot un blenzt ārā pa logu vai vērot citus pasažierus.
Tāda bija arī šī pretīgā, nekādā februāra diena, un tramvajā sēdēju jau minūtes četrdesmit. Arī liela daļa citu pasažieru bija nekādi. Un tad bija arī urīnā marinētā vamzī tērpies točkas barontēvs, kas visiem nākamajiem pasažieriem aiz sevis balvā atstās nolaistu koka divstāveņu kāpņutelpu aromātu un spēli "Uzmini, kurā tramvaja krēslā nesēdēja bomzis". Toties viņš vismaz bija ļoti konkrēts kaut kāds. Es arī gribēju būt kaut kāds, taču noteikti ne točkas barontēvs. Pat man uz viņu bija nepatīkami skatīties. Barontēvs laikam lasīja domas, jo skatījās man tieši virsū. Meklēdams, kur likt skatienu tā, lai nebūtu uzkrītoši jāpagriež galva un jānovēršas, raidīju skatienu pāri bomža pierei – tur bija kaut kas, ko līdz šim sabiedriskajā transportā nebiju ievērojis. Divi ekrāni.
Vienā no tiem, šķiet, rādīja nākamās pieturas. Nav brīnums, ka nepamanīju, – šajos vienmuļajos izbraucienos mani pieturu secība neinteresēja. Blakus bija vēl viens ekrāns. Tajā rādīja videorecepti – mākslinieciskos kadros pavāra rokas knaši graizīja un kapāja garšaugus. Sautētas paipalas ar timiānu. Es pirmo reizi sazin cik ilgā laikā pie sevis pasmīnēju. Smirdīgs, pretīgs tramvajs. Čīkst, gaudo, grīda slapja un dubļaina, vienam stiklam daļēji izspiesta gumijas blīve, citam starp slāņiem sasalis kondensāts, ainu stikla otrā pusē padarot par neasu gaismēnu ņirboņu. Un te ekrānā – kā pagatavot sautētas paipalas. Normāls kontrastiņš. "Bomzis gan jau pieraksta recepti un tūlīt zvanīs savam paipalu piegādātājam," nodomāju un pasmīnēju par savu sūro asprātību.
Es turpināju bieži braukāt sabiedriskajā, bet nu aizvien biežāk pieķēru sevi vērojam ekrānus – tur bija ne tikai paipalu, bet arī dažādu jūras velšu maltīšu receptes. Un vēl vecmeistaru gleznas, kas sākumā likās vēl absurdāk par paipalām ar timiānu. "Bomzis noteikti jau zvana savam mākslas dīlerim un piesaka, līdz kādai summai drīkst iet izsolē," toreiz atkal pats nopriecājos par savu nešpetno joku.
Process, kamēr man "aizgāja", bija diezgan ilgs – savs pusgads būs. Bet kā vakardienu atceros to reizi, kad man beidzot pieleca līdz galam, kāpēc netīrajā un čīkstošajā tramvajā tik disonējoši ar vidi rāda kūpošas paipalas bļodā un Rembrantu. Arī man gribējās paipalas ar timiānu un – ja ne Rembrantu pie sienas, tad vismaz kādā no pasaules dižajiem izstāžu namiem uz to paskatīties. Man bija apnicis būt nekādam, tāpēc todien es saspļāvu saujās, atglaudu matus – un vairākus gadus vēlāk te nu mēs esam. Precīzāk – te nu es esmu. Veiksmīga "fintech" uzņēmuma izpilddirektors Antonijas ielas dzīvoklī ar dārga viskija glāzi rokā. Pateicoties receptēm tramvajā, kas mudināja tiekties augstāk.
---
Viss būtu skaisti, ja vien iepriekš minētais nebūtu absolūta tufta un mani aizvien nenomocītu jautājums, kāpēc "Rīgas satiksmes" transportā ekrānos draņķīgi un neizprotamos pietuvinājumos rāda gleznu attēlus un proletariātam neizprotamas receptes, kaut varētu rādīt ko gan videi atbilstošāku, gan lietderīgāku.
Kā ierasts, te talkā nāk Ceha mākslīgā intelekta laboratorijas superdators "BEMHENNUS-3000", kurš piedāvāja vairākus ieteikumus, kādu saturu būtu lietderīgāk demonstrēt ekrānos "Rīgas satiksmes" transportā:
31 zivju pirkstiņu ēdienu recepte katrai mēneša dienai;
darba sludinājumi;
higiēnas pamatprasmes iesācējiem;
"Paldies!", nevis "Bļa!" – ikdienā lietojamās sarunvalodas ekspreskurss;
10 iemesli, kāpēc azartspēļu zāles nav uzskatāmas par stabilu ienākumu avotu;
spēļu, kurās "Dinamo" gūst vārtus, atkārtojumi;
Grētas Tūnbergas uzrunas – zaļā dzīvesveida piekritēji, spiežoties rīta grūstiņā pārblīvētā tramvajā, atcerēsies, ka dara labu planētai, neizvēloties privāto auto; pārējie tā vietā, lai ienīstu blakus esošos pasažierus, vismaz uz mirkli enerģiju veltīs Grētas ienīšanai.
Esi laipni aicināts papildināt Ceha superdatora ieteikumus – raksti komentāros savas versijas, kāds video saturs Rīgas sabiedriskajā transportā būtu lietderīgāks par sautētu paipalu receptēm!
P.S. Jā, tas attēlā ir makaronu–kečupa galerts ar cīsiņiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!