Ar sudraba diegiem izšūta salvete apturēja ārkārtīgi smeķīgā omāra sulas tērcīti vēl pie paša mutes kaktiņa. Darbība bija automātiska, bet šķietami nesteidzīga un eleganta, pirms vēl biju paspējis nodomāt: "Varēji jau atļaut notecēt zemāk un rotaļīgi apturēt ar mēli. Ciemiņu taču nav, neviens neredzētu." Nu jau vairs neko, un labi vien bija – šis bija kārtējais apliecinājums, ka etiķete jau kādu laiku ir refleksos, uz tiem varēs paļauties arī sabiedrībā.
Pēc maltītes atlaidos ķirškrāsas ādas klubkrēslā pie kamīna savā Antonijas ielas dzīvoklī un nesteidzīgi niekojos ar 20 gadus noturētu skoču. Fonā klusi skanēja Šostakoviča Piektā. Izbaudīju vakaru vienatnē, kamēr sievai bija draudzeņu vakars. Viens vīrs ar savām vīra domām. Bet, jā, kā gan es te, Antonijas ielas dzīvoklī, nokļuvu? Viss sākās pirms dažiem gadiem.
Bija pretīga februāra diena. Ne īsti ziema, ne īsti pavasaris, ne īsti vēla pēcpusdiena, ne vakars. Ne īsti šis, ne tas. Tāda pati kā es. Ne īsti šis, ne tas. Ne vecs, ne jauns. Ne veiksmīgs, ne neveiksmīgs. Ne laimīgs, ne nelaimīgs. Tāds nekāds. Reizēm pēc darba mēdzu braukāt sabiedriskajā transportā bez noteikta mērķa. Vairākas stundas varēju riņķot un blenzt ārā pa logu vai vērot citus pasažierus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!