Pētniekiem prātojot par Bēthovena Desmitās simfonijas neskaidro likteni, kaislības izraisījuši vairāki tā aspekti. No vienas puses, saglabājušās divas liecības, kas vedina domāt, ka Bēthovens ar šo opusu ticis diezgan tālu: astoņas dienas pirms nāves, būdams smagi slims, viņš Antonam Šindleram nodiktēja Ignacam Mošelesam adresētu vēstuli, kurā Londonas Filharmoniskajai biedrībai pateicībā par sniegto finansiālo atbalstu piedāvā uzrakstīt "jaunu simfoniju, kas jau uzskicēta guļ uz manas pults"; savukārt Bēthovena draugs Karls Holcs apmēram 30 gadus pēc komponista nāves atminējās, ka nedzirdīgais skaņradis viņam uz klavierēm pilnībā nospēlējis jaunas simfonijas pirmo daļu.
No otras puses, šīm liecībām ir vairāki pretargumenti. Stāstot par kādu topošo kompozīciju, Bēthovens diezgan bieži pārspīlējis jau padarītā darba apjomu. Būdams lielisks improvizētājs, iecerētās simfonijas pirmo daļu viņš Holcam būtu varējis nospēlēt arī bez skiču materiāla. Jāpiebilst arī, ka, tuvojoties kāda izvērsta skaņdarba pabeigšanas fāzei, Bēthovens nereti piefiksēja idejas turpmākiem darbiem, pie kuriem bieži vēlāk nemaz nepieķērās. Cik tālu Bēthovens patiesībā bija ticis ar jauno simfoniju?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
