Svens Kuzmins, 'Rīgas Laiks': Ko saka iekšējā balss  (19)

Kam būtu jānotiek, lai, gaismām nodziestot, es vai jebkurš cits nama iemītnieks neviļus nodomātu: "Sasodīts, tiešām notumse?" Vai tas vispār būtu iespējams dabiskā ceļā, bez iejaukšanās no malas? Kādas institūcijas – kaut vai teorētiski – būtu spējīgas šādu iejaukšanos īstenot? Un droši vien galvenais jautājums, kurš nereti nonāk pretrunā ar novatorisma garu un līdz ar to paliek neuzdots: priekš kam tas vajadzīgs?

Aptaujas "Gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens" rīkotāju – Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas – formulētais mērķis skan šādi: "Rosināt daudzpusīgu, pastāvīgu un argumentētu dialogu starp valodas lietotājiem, valodniekiem, sociolingvistiem, literātiem un publicistiem, skolotājiem, studentiem, plašas saziņas līdzekļiem, valsts iestādēm, sabiedriskiem darbiniekiem, izdevējiem, terminologiem, redaktoriem, tulkotājiem un vārdnīcu veidotājiem." Šādas aptaujas tiek veiktas arī citur pasaulē, un to loģika ir saprotama: jaunvārdu rašanās ir viena no galvenajām valodas dzīvības pazīmēm, un nepievērst tai uzmanību kaut vai no akadēmiskā viedokļa būtu visai tuvredzīgi. Līdzīgi ir ar aktuālo un mūžam mainīgo žargonu – sākot ar nepieciešamības diktētiem aizguvumiem no svešvalodām ("soctīkls", "kopīraiters", "kraftalus") un beidzot ar latviskas izcelsmes vārdkopām un vārdiem, kas laika gaitā zaudējuši saikni ar sākotnējo nozīmi un veselo saprātu ("pa lielam", "izaicinājums" u.tml.). Un tad vēl, protams, visi tie savārstījumi, kas daždien izskan publiskajā telpā (kaut vai slavenais Gobzema izteikums "Mēs darīsim visu, lai radītu valsti, kurā cilvēki gribētu piedzimt"), lai gan pieļauju, ka par tiem ir vērts interesēties kaut vai tikai humora pēc.

Kā jau lielākā daļa latviešu valodas lietotāju, es nepārzinu visus ar mūsdienu valodas jautājumiem saistītos administratīvos procesus. Tāpat kā vairākums cilvēku, neesmu ne lingvists, ne filologs, un mūsu (nelingvistu, nefilologu) iespējas piedalīties šādā "daudzpusīgā, pastāvīgā un argumentētā dialogā" vienmēr būs nedaudz ierobežotas. Šaubos, ka reizi gadā internetā izlasīts valodas nejēdzību uzskaitījums tās varētu ievērojami paplašināt. Taču, sekojot līdzi LVAK paziņojumiem, kur piedāvāts "nelielu mechanisku vai automatisku ierīci, no kuŗas var iegūt zināmu devu kādas vielas, piemēram, šķidru ziepju" saukt par "devdevi", bet radošu projektu – par "radīgsni", rodas aizdomas, ka arī valodas jomā teorija ne vienmēr sakrīt ar īstenību. Protams, var jau būt, ka aptaujas žūrija un LVAK gluži vienkārši pārāk uzcītīgi seko Endzelīna ideāliem (īpašības vārdu joprojām saucot par "kādeni" un lietojot mīksto ŗ).

Ja patstāvīgi domājošam valodas lietotājam trūkst formālu vērtēšanas līdzekļu, tad šādus jaundarinājumus var uzlūkot tikai un vienīgi intuitīvi, uzticoties tā saucamajai valodas izjūtai un iekšējai balsij. Diez vai no sistēmas viedokļa šādas metodes ir lietderīgas: sistēmai vajag precizitāti. Taču valoda nav reizrēķina tabula. Tā ir daudz plašāka, dzīvāka un interesantāka par tās tehnisko pusi. Nejēdzīga valoda, līdzīgi kā slikta mūzika, var izraisīt ne tikai riebumu un nepatiku, bet arī gluži fizisku pretreakciju. Piemēram, man joprojām uzmetas zosāda, kad dzirdu, kā grāmatu tirgotāji bez ironijas lieto vārdu "dižpārdoklis".

Tāpat pieļauju, ka ikvienam ir savs privātais saraksts ar vārdiem, kas skan patīkami, kā arī tādiem, kas riebjas bez īpaša iemesla. Te gan varētu iebilst, ka tas ir tikai gaumes jautājums, taču man šķiet, ka tieši atsevišķu cilvēku gaumei ir izšķiroša nozīme jaunvārdu tapšanā: uz ko gan citu, ja ne uz gaumi paļāvās Rainis, ieviesdams latviešu literārajā valodā tādus vārdus kā "brīve" un "mīla"? Vēl jo vairāk, man šķiet, ka jebkura jaunvārda salāgošana ar gaumi un iekšējo izjūtu ir tieši tas, ar ko būtu jānodarbojas reflektējošam valodas lietotājam.

Un, ja institūciju piedāvāts jaunvārds nespēj dabiski iekļauties ierastajā valodas plūsmā, tad nelīdzēs nedz tā atbilstība latviešu valodas morfoloģijai, nedz fakts, ka tas aizgūts no Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcas, kā iepriekš minētā "notumse". Turklāt runa šeit ir ne tikai par labskanību, bet arī par formas atbilstību saturam (precīzāk – valodas lietotāja priekšstatam par to). Tas viss ir diezgan abstrakti, bet varbūt palīdzēs piemērs: reiz viens mans draugs, komentēdams kādu īpaši iespaidīgu notikumu, teica: "Tas nu gan bija ruženi!" Uz apkārtējo aizrādījumiem, ka laikam jau pareizāk būtu sacīt "raženi", viņš ar nelaužamu pārliecību atbildēja: "Nē, tas bija vairāk nekā raženi. Tas bija ruženi!" Bet, kad jauns vārds tiek palaists apritē pēc klaji formāliem principiem tikai tādēļ, lai aizstātu kādu labi pazīstamu, varbūt pat tīri labskanīgu anglicismu vai rusicismu (no ģermānismiem latvieši nez kāpēc tik ļoti nebaidās), tas vēl ilgi paliek atvērts brīviem, asociatīviem skaidrojumiem – protams, tikai tad, ja kādu tas vispār interesē.

Nav svarīgi, ko patiesībā nozīmē tādi vārdi kā "grozāmgrābslis". Nav svarīgi arī tas, ka no latviešu valodas morfoloģijas viedokļa ar tiem viss ir kārtībā. Iekšējā balss tik un tā saka priekšā, ka varbūt reizēm gaumīgi aizguvumi no svešvalodām dzimto valodu piesārņo krietni mazāk nekā šādi pseidolatviski savārstījumi.

Esmu dzirdējis neskaitāmus argumentus par labu latviešu valodas attīrīšanai no svešvārdiem. Taču grūti iztēloties, kāda varētu būt šī ideālā, nevainojami tīrā latviešu valoda, kurā, iespējams, nevajadzētu atrasties arī no vācu valodas aizgūtajam vārdiņam "jā". Man šķiet, ka šis jautājums sniedzas daudz dziļāk par mūsu, tas ir – divu miljonu latviešu valodas lietotāju, pašapziņu. Starp valodu un pasauli pastāv atgriezeniska saikne. Viss, kas pasaulē ir pretīgs, mēdz pamatīgi piedrazot valodu. Taču arī slikta valoda maitā apkārtējo pasauli, padarot to arvien stulbāku – tādu, kurā televīzijas diktori neprot locīt lietvārdus ģenitīvā, kurā lielvalstu prezidenti raksta tviterī ar lielajiem burtiem un kurā piedzimt ar katru dienu gribas arvien mazāk.

Iekšējā balss saka priekšā, ka šādu labas gaumes notumsi nebūtu vēlams pieļaut.