Gatis Eglītis: 3 miljardu rezerve un fiskālās disciplīnas doktrīna  (62)

Sagaidāms, ka jau pavisam drīz Eiropas Centrālā banka (ECB) būs spiesta "drukāt naudu" milzīgos apmēros, uzpērkot ESM un citu finanšu institūciju īpašumā esošus dalībvalstu vērtspapīrus, lai glābtu Itālijas, Spānijas, Grieķijas un citu Eiropas valstu ekonomikas, tāpēc Latvijas valdībai ir jābūt gatavai maksimāli ātri izmantot šo iespēju. (Kā ziņots, ECB 18. martā jau izsludināja ārkārtas pandēmijas aktīvu iegādes programmu, kuras ietvaros ir paredzēts iegādāties dalībvalstu vērtspapīrus 750 miljardu EUR vērtībā.)

Atsevišķu partiju pārstāvji dzīvo ilūzijās, ka ekonomikas kritums būs īss un pārejošs, tāpēc nesteidz atbalstīt "drošības spilvena" veidošanu, tomēr pat jaunākās izskanējušās ekonomistu prognozes par 5% IKP samazinājumu šogad var izrādīties optimistiskas.

Lai gan finanšu ministrs J.Reirs apgalvo, ka Valsts kases rezervē ir aptuveni miljards eiro, patiesībā pieejami ir tikai ap 700 miljoniem eiro, jo saskaņā ar budžeta likumu ir jābūt vismaz 200-300 miljonu eiro fiskālajai rezervei. Turklāt uzkrātā miljarda rezerve primāri paredzēta tam, lai tuvākā gada laikā Latvija spētu atmaksāt iepriekšējo gadu izlaistās obligācijas aptuveni pusotra miljarda eiro apmērā.

Ņemot vērā Latvijas augsto kredītreitingu, ja nevilcināmies, ir pamats cerībām šos vērtspapīrus realizēt ar maksimālo procentu likmi 1% gadā, tāpēc šāda apjoma saistību apkalpošana Latvijas budžetam problēmas neradītu. 1% aizdevuma likme 1 miljardam EUR nozīmē aptuveni 10 miljonus EUR procentu maksājumos ik gadu: manuprāt, saprātīga apdrošināšanas polise, lai Latvijai nevajadzētu likviditātes krīzes brīdī "skriet" pie Valda Dombrovska Briselē vai Starptautiskā Valūtas fonda Vašingtonā lūgt aizdevumu ar stingriem un neizdevīgiem nosacījumiem.

Latvijai ir viens no zemākajiem valsts parāda apjomiem ES, ap 40% no IKP, tādēļ ir iespējams celt valsts aizņēmumus līdz, piemēram, 50% no IKP, lai novērstu ekonomikas sabrukumu. Pēc krīzes parāda apjomu var atkal pakāpeniski deldēt. Jāatceras, ir labi, ka Latvija nav tādā situācijā kā Grieķija, Itālija un Portugāle, kurām jau tagad valsts parāds ir diapazonā no 120 līdz 180% pret IKP, turklāt paredzams tā dramatisks pieaugums Covid-19 rezultātā.

Tāpat, neskatoties uz ievērojamu kritumu valsts budžeta ieņēmumu daļā, ir nepieciešami apjomīgi pret-cikliski budžeta pasākumi, palielinot 2020. gada valsts budžeta izdevumus vismaz par 300 miljoniem EUR, lai izvairītos no ekonomiskās depresijas un neatkārtotu 2008. gada finanšu krīzes kļūdas, kad emigrācijas rezultātā zaudējām vismaz simts tūkstošus darbspējīgu iedzīvotāju. Turklāt ir īstais laiks stimulēt ekonomiku ar apjomīgiem infrastruktūras projektiem, piemēram, ceļu un tiltu būve, Pierīgas loka dzelzceļa elektrifikācija, daudzdzīvokļu māju renovācijas utt.

Latvijas budžeta deficīts 2019. gada nogalē bija vien 1% no IKP, kamēr, piemēram, Francijai un Rumānijai tas sasniedza ap 4% no IKP. Manuprāt, ir īstais brīdis atlikt pēdējo gadu fiskālās disciplīnas doktrīnu un tuvāko 2-3 gadu laikā būtiski palielināt "fiskālo telpu", lai vienlaikus atvēlētu adekvātu finansējumu veselības, zinātnes un citām nozarēm, par kuru nepietiekamo finansējumu jau daudzus gadus saņemam aizrādījumus no Eiropas institūcijām. Tajā pašā laikā, protams, ir jāturpina neefektīvo izdevumu mazināšana; piemēram, valsts un pašvaldību pārvaldes izdevumos ir sagaidāms vismaz 5-10% samazinājums, solidarizējoties ar privāto sektoru, bet tādas "ekstras" kā 50 miljonu eiro VDD ēkas būvniecībai ir jāatceļ.

Kā uzņēmumi krīzes apstākļos veido naudas rezerves grūtā perioda pārvarēšanai, tāpat valstij ir jāveido rezerves brīdim, kad nāksies paplašināt atbalsta pasākumu mērogu. Tā kā šī krīze nav saistīta ar Latvijas ekonomikas konkurētspējas mazināšanos, mums kopīgiem spēkiem ir jāmeklē risinājumi, kā saglabāt iespējami daudzu uzņēmumu strādātspēju un darbavietas tajos, lai tie varētu nekavējoties atsākt darbu, tiklīdz ierobežojumi mazināsies un pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem atjaunosies. Šādi rīkojoties, Latvija var iegūt konkurences priekšrocības pret citām valstīm un ātrāk sasniegt Eiropas attīstīto valstu dzīves līmeni.