Krīze norauj maskas. Vēl pirms ārkārtas situācijas valstī nebija diža pamata runāt par valdošās elites un tautas interešu vienotību. Valdība un likumdevēji no tautas bija tālu. Nu tas noticis arī oficiāli – valdība un Saeima devusies virtuālajā telpā.
Pēdējo nedēļu laikā šķita, ka neredzama ārējā ienaidnieka spiediena rezultātā valsts un sabiedrība kļuvušas savstarpēji tolerantākas, saprotošākas. Varas pārstāvji zaudējuši daļu savas ierastās vīzdegunības un arogances. Valstī lēmumi tiek pieņemti, pildīti, panikas nav. Premjers Krišjānis Kariņš pārliecinoši tēlo stabilitātes garantu.
Bet tad uz skatuves parādās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs, koalīciju atbalstošs neatkarīgais deputāts. Un parlamentāra republika vienas dienas laikā globālas krīzes situācijā paliek bez normāli funkcionēt spējoša parlamenta. Un bez valdības, jo visiem jāizolējas no sabiedrības. Viena cilvēka totāli muļķīgas rīcības dēļ Latvija nonāk varas vakuumā un tiesiski neskaidrā situācijā.