Krīze norauj maskas. Vēl pirms ārkārtas situācijas valstī nebija diža pamata runāt par valdošās elites un tautas interešu vienotību. Valdība un likumdevēji no tautas bija tālu. Nu tas noticis arī oficiāli – valdība un Saeima devusies virtuālajā telpā.
Pēdējo nedēļu laikā šķita, ka neredzama ārējā ienaidnieka spiediena rezultātā valsts un sabiedrība kļuvušas savstarpēji tolerantākas, saprotošākas. Varas pārstāvji zaudējuši daļu savas ierastās vīzdegunības un arogances. Valstī lēmumi tiek pieņemti, pildīti, panikas nav. Premjers Krišjānis Kariņš pārliecinoši tēlo stabilitātes garantu.
Bet tad uz skatuves parādās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs, koalīciju atbalstošs neatkarīgais deputāts. Un parlamentāra republika vienas dienas laikā globālas krīzes situācijā paliek bez normāli funkcionēt spējoša parlamenta. Un bez valdības, jo visiem jāizolējas no sabiedrības. Viena cilvēka totāli muļķīgas rīcības dēļ Latvija nonāk varas vakuumā un tiesiski neskaidrā situācijā.
Pēc reālu risku radīšanas valstij un nodemonstrētās totālās bezatbildības pret sabiedrību, ja šim pilsonim būtu kāda daļa virsnieka gēnu, viņš ietu un nošautos. Bet nē, vēl mēģināja kā nebūt no situācijas izmuldēties. Koalīcijas partiju vadītāji Kariņš, Bordāns, Dzintars viņu attaisno. Bezatbildība varā kļūst lipīga.
Cilvēka rīcība krīzes situācijā parāda viņa īsto seju bez maskas. Kariņa kungam kā koalīcijas valdības vadītājam būtu pēdējais laiks pateikties deputātam par atbalstu koalīcijai un sadarbību pārtraukt. Ir šizofrēniski Kariņa kungam vienlaicīgi aicināt katru valsts iedzīvotāju būt atbildīgam, pašizolēties, domāt par līdzcilvēkiem, vienlaikus nesodot koalīcijas deputātu, kurš to visu ir pārkāpis. Sabiedrībai šodien kā nekad jābūt drošai, ka valdība strādā cilvēku ne koalīcijas stabilitātes interesēs.
Krīze prasa solidaritāti
Virkne tautsaimniecības nozaru Latvijā, ārēju apstākļu spiestas, ir faktiski apstājušās, tajās strādājošie palikuši bez iztikas līdzekļiem. Nav grūti stādīties priekšā šo cilvēku sajūtas. Apsveicami, ka valdība risina šo cilvēku un nozaru problēmas. Man šķistu objektīvi, ka solidaritātes vārdā uz krīzes laiku arī tajās valsts iestādēs, kuras nav tieši iesaistītas krīzes risināšanā, atalgojums tiktu samazināts. Piemēram, par 25%. Dzīves līmeni tas valsts kalpotājiem pat reāli nekādi neietekmētu, jo skartu izdevumu daļu, kas parasti tika tērēta kino, koncertiem, teātriem, kafejnīcām, restorāniem. Strādājot attālināti, arī transporta izdevumi ietaupās. Taču solidaritāte tiktu parādīta un cilvēku sajūtām krīzē ir liela nozīme.
Krīzes aizsegā
Epidēmijas aizsegā nedrīkst palikt neatbildēti sabiedrībai svarīgi jautājumi.
Pirmais, par Jura Juraša un viņa ģimenes saistību ar PNB banku, tai sniegtajām konsultācijām. Bankas administrators Krastiņš neslēpj, ka PNB aktīvi izrādījušies daudz mazvērtīgāki nekā uzrādīts bilance. Ir ārkārtīgi liela varbūtība, ka no PNB bankas neizdosies atgūt pat tik daudz naudas, lai norēķinātos ar Noguldījumu garantiju fondu, no kura PNB klientiem jau samaksātas valsts garantētās summas.
Tas nozīmē, ka kārtējo reizi bankas vietā samaksās sabiedrība. Ka kārtējo reizi uzkāpts uz viena un tā paša grābekļa – FKTK deguna priekšā banka ir izsaimniekota tukša. Un šajā laikā banku ir konsultējusi ilggadējā augsta līmeņa KNAB darbinieka, tagadējā Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra Jura Juraša un viņa sievas firma. Tā paša Juraša, kurš tiek tiesāts par valsts noslēpuma izpaušanu.
Saeimas rokās ir dot uzdevumu jaunajai FKTK vadībai veikt pārbaudi par komisijas darbinieku atbildību, uzraugot Guseļņikova banku. Savukārt, JKP kā bezkompromisa tiesiskuma aizstāvji pirmie būtu ieinteresēti objektīvā izmeklēšanā, lai pār partijas Rīgas mēra amata kandidātu Jurašu nebūtu ne aizdomu ēnas.
Otrs jautājums ir par pielaides darbam ar valsts noslēpumu atņemšanu ekonomikas ministram Ralfam Nemiro. Gribētos vairāk skaidrības, īpaši ņemot vērā, ka Nemiro kungu drošības iestādes pārbaudīja un pielaidi izsniedza salīdzinoši nesen. Vai lēmuma pamatā ir kādi jaunatklāti apstākļi, kādi konkrēti ministra lēmumi, darbības vai tas vairāk ir politiskas dabas jautājums? Galīgi nebūtu pareizi, ja reālā krīzes situācijā Ekonomikas ministrija, kurai tagad darba pilnas rokas, ir palikusi bez visas augstākās vadības – ministra un valsts sekretāra, tikai starppartiju ķildu dēļ.
Krīzes jautājumi un mācības
Pasaule ir mainījusies. Krīze katram no mums uzdod jautājumus. Vai personas datu aizsardzība ir svarīgāka par sabiedrības drošību? Kā pārbīdās robežas valsts un pilsoņu attiecībās? Vai pulcēšanās tiesības var realizēt tikai internetā? Uz jautājumiem būs jāmeklē atbildes. Katram un visiem kopā.
Jau vairākas nedēļas sabiedrības strādā internetā. Valdība, Saeima, valsts iestādes, bizness, mediji, skolēni, viņu vecāki, skolotāji, augstskolas – visi pārgājuši uz e vidi. Līdz šim tā bija teorija, tagad - vispārpieņemta prakse. Katra diena lielam skaitam cilvēku dod jaunas prasmes.
Jāsaredz cilvēki, idejas, sistēmas, lietas, kas sevi pierādījušas krīzē. Krīzei kopīgi pāri mēs tiksim, pēc tam būtiski būs likt lietā jauniegūtās zināšanas un prasmes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!