Atis Klimovičs: Par mūžīgi neizprasto un neuzveikto Afganistānu

Kā uzskatāms piemērs parasti tiek pieminēta britu sāpīgā pieredze XIX gadsimtā un neveiksmīgais PSRS iebrukums. Iespējams, 2001. gada nogalē, kad pēc 11. septembra terora aktiem ASV tika pieņemts it kā pamatots lēmums par militāro spēku nosūtīšanu uz Afganistānu, labāk būtu bijis veikt virkni gaisa uzbrukumu un atsevišķas ierobežotas sauszemes operācijas. Varbūt, taču tā ir vienīgi zīlēšana, kā būtu bijis, ja būtu bijis. Taču toreiz tika pieņemts lēmums par plaša mēroga operāciju ar lieliem sauszemes spēkiem un nopietnu aviāciju – no vairāku kilometru attāluma varējām redzēt, kā radikālās islāmistu kustības "Taleban" kaujinieku pozīcijas vērienīgi bombardē amerikāņu bumbvedēji B-52. Tolaik Ziemeļafganistānā strādāja daudzu valstu žurnālisti un mums visiem bija nesaprotami, kā izslavētie idejiskie talibu kaujinieki tik ātri atteicās no pretošanās. Fronte sabruka acumirklī, un lielākā viņu daļa vienkārši atstāja pozīcijas un pazuda.

Līdz ar "Taleban" pazušanu iestājās ilgi gaidītais miers un klusums. Daudziem tas bija cerību laiks, dzimtenē varēja atgriezties afgāņu bēgļi, bet žurnālistiem pavērās brīnišķīgas iespējas visai brīvi ceļot pa šo lielo un daudzveidīgo valsti. Dzīve mainījās ātri. Kabula patiesi uzmirdzēja – atkal sāka darboties kinoteātri, kādā elitārā galvaspilsētas rajonā daļa sieviešu vairs nenēsāja burku, atkal uz skolu varēja iet meitenes, kas "Taleban" valdīšanas laikā bija liegts, ātri piepildījās veikalu un mazo bodīšu plaukti. Parādījās kafija, lai arī šķīstošā, tomēr kafija, un par prieku svešiniekiem bija iespējams nopirkt alu. Uzņēmīgi rietumnieki atvēra krodziņus, kuros netrūka nedz kārtīga steika, nedz vīna un viskija. Aizvien lielāka starptautiskās palīdzības nauda nāca uz Afganistānu un tika ieguldīta visā valstī daudzos un dažādos projektos. Jau drīz pēc "Taleban" krišanas tika uzsākta vērienīgā automaģistrāles būvniecība, lai varētu savienot lielāko daļu valsts teritorijas. Visur būvēja jaunas skolas un ūdensvadus, viens pēc otra slējās mobilo sakaru torņi. Tam taču vajadzēja pārliecināt vietējos iedzīvotājus – tā domāja daudzu valstu pilsoņi, kas bija ieradušies ar labiem un vienkāršiem nolūkiem – palīdzēt šai ļoti cietušajai un novārdzinātajai tautai. Un tomēr... ar to nebija pietiekami.

Beidzamo reizi divatā ar tulku ceļoju no Kabulas uz valsts ziemeļiem 2007. gadā, tolaik to vēl neuzskatīja par bīstamu pasākumu. Sasniedzām Polehomrī pilsētu, kur izdevās satikt pazīstamo afgāņu kinorežisoru Barmaku Sidiku. Tur atradās arī visa viņa filmēšanas grupa, kas strādāja pie Sidika otrās mākslas filmas "Opija karš". Režisors vaļsirdīgā sarunā izvērtēja beidzamo gadu notikumus un atzina, ka esot nonācis pie secinājuma, ka demokrātiju no ārpuses šeit neviens nespēšot ieviest. Tai neticot pat paši valdības pārstāvji un prezidents Hamids Karzajs. "Varbūt sākumā tieši daļai politiķu vajadzētu mācīties demokrātiju. Lai cik sarežģīti mums klājas, es mīlu šo zemi. Es skatos uz šiem kalniem, ielejām, vēroju, kā skrien upes ūdens. Un uzdodu sev uzdevumu – palikt te, cik ilgi vien tas būs iespējams," teica Barmaks.