Izrādījās, ka nevis kapitāls piesaista talantu, bet talants kapitālu. Talantu trūkums tad atbilstoši kļuva par galveno šķērsli straujākai ekonomikas un sabiedrības labklājības izaugsmei. Mūsu izslavēti radikālajai taupības politikai, cīnoties ar iepriekšējo finanšu krīzi, bija ļoti augsta cilvēciskā cena, bet jau 10 gadu kontekstā skatoties – tikpat liela ekonomiskā cena.
Daudzi varētu teikt, ka šī krīze ir citāda – tā skar visas valstis, visur būs bezdarbs, turklāt šobrīd jau fiziski nav iespēju nekur aizbraukt. Tiesa, bet ne uz ilgu laiku! Robežas pakāpeniski tiks atvērtas, lidojumi atjaunosies. Lielākās ES valstis jau šobrīd ziņo par akūtu darbaspēka trūkumu lauksaimniecībā un ražošanā, par risinājumu uzskatot darbinieku piesaisti no Austrumeiropas. Paies vēl mēnesis, un visiem tiem, kam nebūs darba Latvijā, būs iespēja to meklēt Vācijā, Zviedrijā vai Anglijā. Mēs varam zaudēt vēl 170 000 cilvēku, un tad gan es nezinu, kas strādās un veidos Latvijas uzņēmumus, kas maksās nodokļus un vai te vispār kaut kas notiks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!