Piemēram, tie paši cilvēki, kas pagājušogad ap šo laiku metās ar krūti uz ambrazūras, lai cīnītos pret pārmērīgu ES "federālismu", šodien pilnā kaklā būtībā sūdzas par to, ka ES vēl joprojām nav kļuvusi par īstu federāciju, jo īpaši veselības aprūpes jomā. Un tā nav nejaušība. Eiropas Savienība pastāv vienlaikus vairākās hipostāzēs – kā valstu "kopiena", kas tikai realizē dalībvalstu kopīgi pielemto, un kā pārvalstiska "savienība" ar savu politisko gribu un ambīcijām. Tādēļ tie, kuriem šī organizācija ļoti, ļoti nepatīk ("jūtu tādu personisku nepatiku, ka neko ieēst nevaru", kā teica filmā "Mimino"), vienmēr var atrast to aspektu, kuru tobrīd visērtāk kritizēt.
Tas, kā Eiropas Savienība izturas pret kariem tai tuvējās teritorijās, arī ir apliecinājums šādai divdabībai. Eiropas Savienība ar šo nosaukumu ir radusies līdz ar Māstrihtas līgumu 1992. gadā, t.i., īsi pēc Aukstā kara beigām un Vācijas atkalapvienošanās. Tādēļ tā ir tipisks "miera projekts" un balstās pieņēmumā, ka visi lielie ideoloģiskie konflikti Eiropā beidzot ir izcīnīti. Protams, kaut kādas šo konfliktu atbalsis Eiropā joprojām bija dzirdamas – kā, piemēram, Dienvidslāvijas kari vai asiņainās "pretterorisma operācijas" Čečenijā. Tomēr divas desmitgades pēc Aukstā kara beigām ES dzīvoja svētlaimīgā pārliecībā, ka Eiropas drošības problēmas lielos vilcienos ir atrisinātas. Tādēļ ES trumpis būs atbalsts cilvēktiesību ievērošanai un ekonomiskā palīdzība, nevis tanki un dzeloņstieples. Labi, ES var aizsūtīt savus miera uzturētājus uz Bosniju vai Mali, bet militārs aktīvisms Eiropas ēdienkartē nav paredzēts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!