Katram bērnam ir balss un, atkarībā no bērna vecuma un brieduma pakāpes, arī tiesības brīvi paust savu viedokli par visiem ar viņu saistītajiem jautājumiem. Arī par ārvalstu adopciju. Tiesību akti nosaka, ka bērnam ir tiesības būt uzklausītam jautājumos, kas skar viņu pašu, bērna interesēs ir augt apstākļos, kas nodrošina pilnvērtīgu un harmonisku attīstību, augt laimes un mīlestības un izpratnes atmosfērā. Bērnam ir tiesības uz attīstību. Bērnam ir tiesības uz ģimeni. Iepriekš minētais daudziem var šķist pašsaprotams - mēs katrs vēlamies paust savu pārliecību, viedokli, sākot ar lieliem pasaules mēroga jautājumiem, beidzot ar ikdienas sīkumiem un izvēlēm. Mums nepatīk, kad mums uzspiež viedokli, lemj mūsu vietā, padara mūs par bezpersoniskām personām X. Bet ar ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem šobrīd tieši tā ir izdarīts.
Gados vecāki bērni, pusaudži, kuri apzinās savu realitāti, kuri vēlas būt adoptēti, tiek pilnībā "atsēdināti". Jo bērni vispār jau ir tikai "mini cilvēki ar mini tiesībām" un turklāt "viņi taču neko nesaprot, kas viņiem patiesībā nepieciešams". Bet vai tiešām?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!