Dace Rence: Bērna tiesības tikt sadzirdētam  (12)

Katram bērnam ir balss un, atkarībā no bērna vecuma un brieduma pakāpes, arī tiesības brīvi paust savu viedokli par visiem ar viņu saistītajiem jautājumiem. Arī par ārvalstu adopciju. Tiesību akti nosaka, ka bērnam ir tiesības būt uzklausītam jautājumos, kas skar viņu pašu, bērna interesēs ir augt apstākļos, kas nodrošina pilnvērtīgu un harmonisku attīstību, augt laimes un mīlestības un izpratnes atmosfērā. Bērnam ir tiesības uz attīstību. Bērnam ir tiesības uz ģimeni. Iepriekš minētais daudziem var šķist pašsaprotams - mēs katrs vēlamies paust savu pārliecību, viedokli, sākot ar lieliem pasaules mēroga jautājumiem, beidzot ar ikdienas sīkumiem un izvēlēm. Mums nepatīk, kad mums uzspiež viedokli, lemj mūsu vietā, padara mūs par bezpersoniskām personām X. Bet ar ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem šobrīd tieši tā ir izdarīts.

Gados vecāki bērni, pusaudži, kuri apzinās savu realitāti, kuri vēlas būt adoptēti, tiek pilnībā "atsēdināti". Jo bērni vispār jau ir tikai "mini cilvēki ar mini tiesībām" un turklāt "viņi taču neko nesaprot, kas viņiem patiesībā nepieciešams". Bet vai tiešām?

Bērnu tiesības ir pamattiesību un pamatbrīvību kopums, kuram jābūt nodrošinātam katram bērnam, bez jebkādiem izņēmumiem un neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem ar bērnu vai viņa ģimeni saistītiem apstākļiem. Arī ārpusģimenes aprūpē nonākušam bērnam. Starptautisko cilvēktiesību eksperte, juriste un profesore Džeraldīna Vanbūrena uzskata, ka bērna intereses ir jāuzskata kā primārās visos jautājumos, kas attiecas uz bērniem, turklāt noteiktos apstākļos, piemēram, adopcijā vai attiecībā uz bērniem ar invaliditāti, tās ir jāpiemēro kā visaugstākais standarts.

Kas notiek mūsu valstī šobrīd? Šobrīd Latvijā bērni tiek diskriminēti, balstoties uz to, kurā ārpusģimenes aprūpes formā viņi ir ievietoti. Bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kuri ievietoti audžuģimenēs (pēc likuma īslaicīgā aprūpē, kas pēc pilngadības sasniegšanas negarantē nekādas ģimenes attiecības un mantojuma tiesības), ar likumu ir aizliegts tikt adoptētiem uz ārvalstīm. Kāpēc? Jo ir cilvēku kopums, kas uzskata, ka "nacionālā piederība", "kultūras identitāte", "dzimtene" un "demogrāfija", vienu vārdu sakot, valsts intereses, stāv pāri katra individuālā bērna labākajām interesēm. Pāvelam, Marekam, Ievai, Aļonai, Samantai un Līvai ir jāaizmirst par saviem sapņiem, vajadzībām, savām tiesībām valsts un atsevišķu organizāciju, politisko spēku ambīciju dēļ. Cilvēki bez atbilstošas izglītības, profesionālās pieredzes un padziļinātām zināšanām lemj nevis, piemēram, par kaut ko šķietami mazsvarīgu, bet par neaizsargātu bērnu dzīvi, nākotni un attīstības iespējām. Simtiem tūkstošu Latvijas valsts iedzīvotāju līdz šim ir bijis brīvi atļauts izvēlēties savu dzīvesvietu jebkur plašajā pasaulē, neviens šķēršļus tam nav licis un atturēt nav centies, bet šiem bērniem mēs noteiksim, kur un kā tiem būs dzīvot, "jo mēs zinām labāk". Bet vai tiešām? Kā īsti notiek lēmumu pieņemšana, jūs jautāsiet?

Nav praktiski nekādas politiskās gribas un intereses piemērot starptautiskajos tiesību aktos noteikto un rekomendēto - ņemt vērā katra bērna labākās intereses. Nav vēlmes arī uzklausīt jomas speciālistus un ekspertus. Ir tikai savs plāns. Tiek "izrakti" sensacionāli Youtube video un Facebook slēgto grupu stāsti, tiek izmisīgi meklēta katra neveiksmīgā pieredze, piesaukti gadījumi, kas nav pārbaudīti, bez atļaujas un saskaņošanas tiek publicētas bērnu fotogrāfijas, viss tikai, lai gūtu "sensāciju" un pierādītu to, kāpēc "nedrīkst, nevar, nevajag". Ne vārda par gatavību rast kompromisus, veikt uzlabojumus, ieviest jaunus kritērijus un attīstīties.

Es aicinu ņemt vērā nozares ekspertu viedokli. Piemēram, juriste Anastasija Jumakova uzskata, ka jēdziens "BĒRNA INTERESES" ir bērna tiesību stūrakmens, būtībā tas ir noteicošais apstāklis vai kritērijs, izskatot jebkuru ar bērna tiesību aizsardzību saistīto jautājumu. Savā promocijas darbā "Bērnu tiesību uz identitāti ģenēze Latvijā un to apdraudējums adopcijas tiesiskā regulējuma kontekstā" (LU, 2019, Rīga) viņa secina, ka "Bērna intereses kā nenoteiktais juridiskais jēdziens ir vadošais bērna tiesību vērtēšanas kritērijs, kas pieprasa, lai ikvienā uz bērnu tiesībām attiecināmā lietā, ievērojot būtiskos tiesiskos un faktiskos apstākļus, bērna intereses tiktu vispusīgi izvērtētas katrā atsevišķā situācijā, tādējādi nodrošinot pēc iespējas labāku to ievērošanu.[..]"

Neatzīstam vietējos speciālistus? Labi, lai runā starptautiskie - UNICEF Izpētes biroja veiktajā pētījumā "Bērna labākās intereses ārvalstu adopcijā" (Cantwell, 2014) autors detalizēti apskata dažādus bērna labāko interešu aspektus tieši adopcijas normatīvo aktu pieņemšanas kontekstā. Viņš pauž, ka "jebkurš politisks lēmums (un tā likumdošanas sekas) par nosacījumiem, kādos gadījumos starpvalstu adopcija var notikt, ja vispār notiktu, ir jāpamato ar padziļinātu izvērtējumu par sekām, kādas tas atstās uz valsts bērniem – gan tiem, kurus, iespējams, adoptēs uz ārvalstīm, gan tiem, kurus neadoptēs." N. Kantvels īpaši uzsver individuālo un rūpīgi pārdomāto bērnu labāko interešu noteikšanu tieši ārvalstu adopcijas gadījumā, piebilstot, ka "lēmumu pieņemšanu par to, vai attiecīgā bērna intereses tiks nodrošinātas ārvalstu adopcijas gadījumā, nevar izdarīt steigā, tam jānotiek savlaicīgi, pamatojoties uz subjektīviem un selektīviem kritērijiem. Tas prasa rūpīgi pārskatīt bērna vispārējo situāciju un vajadzības, kā arī pasākuma iespējamo ietekmi uz praktiski visām bērna tiesībām".

Kā līdz šim ir noticis pie mums? Mēs "štancēsim" visu pēc viena "šablona", jo tā ir vieglāk. Jo patiesībā daudzus nemaz neinteresē katrs atsevišķais bērns un tieši viņa individuālajām vajadzībām atbilstošākā varianta piemeklēšana. Un varētu domāt, ka runa ir par simtiem, tūkstošiem bērnu, kuru lietas ir jāizskata. Mēs šeit runājam par pārdesmit bērniem gadā, kuriem mūsu valstī šobrīd patiešām NAV iespējams palīdzēt, kurus tiešām neviens nevēlas un nav gatavs uzņemt. To zina bāriņtiesas, atbalsta centri un audžuģimenes. Bērns tiek mētāts no vienas audžuģimenes uz otru, no vienas iestādes uz otru, līdz pavisam vesels bērns attopas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Pat medijos mīlētie un par "ekspertiem" uzskatītie labdari un privāto iestāžu pārstāvji. Arī viņiem dažs labs bērns tomēr ir izrādījies par "neērtu" un "izaicinošu", neskatoties uz iepriekš publiski pausto, ka "mēs spējam un spēsim par visiem neērtajiem bērniem parūpēties! Mēs sadosimies rokās un uz Latvijas simtgadi to iespēsim!"

Bieži piesauktā "kultūras identitāte". ANO vispārējā komentārā par bērnu tiesībām, lai primārais apsvērums būtu viņu intereses pausts, ka "bērni nav viendabīga grupa, tāpēc, izvērtējot viņu intereses, jāņem vērā viņu dažādība [..] Turklāt kultūras identitāte nevar būt aizbildinājums vai attaisnojums tam, kāpēc lēmuma pieņēmēji un iestādes turpina uzturēt tādas tradīcijas vai kultūras vērtības, kuru dēļ bērnam vai bērniem tiek liegtas konvencijā garantētās tiesības. Komitejas eksperti pauž, ka interešu izvērtējumā jāņem vērā bērna spējas, kas attīstīsies. Tāpēc lēmumu pieņēmējiem ir nevis jāpieņem galīgi un neatgriezeniski lēmumi, bet gan jāapsver pasākumi, kurus var atbilstoši pārskatīt un pielāgot. Lai to izdarītu, viņiem vajadzētu ne tikai izvērtēt fiziskās, emocionālās, izglītības un citas vajadzības lēmuma pieņemšanas brīdī, bet arī izskatīt iespējamos bērna attīstības scenārijus un veikt to analīzi gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. taču dažam latvietim viņa nacionālā identitāte un kultūra tomēr šķiet svarīgāka par bērna psihoemocionālo labklājību un dzīves kvalitāti. Skarbi, bet fakts. Jums visiem būs palikt Latvijā! Gribat jūs to, vai nē! Pēc 18 gadiem jūs oficiāli varēsiet aizbraukt, kur acis rādīs, bet līdz tam, lūdzu, paliec savā Tēvzemē.

Šodien, 2. jūnijā, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē tiks skatīts jautājums par ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu adopciju uz ārvalstīm. Komisijas locekļiem tiks ierosināts parādīt labo gribu un vēlmi iedziļināties un ieviest praksē jau izstrādātu praktisku rīku individuālai bērna labāko interešu izvērtēšanai. Tas nenozīmētu atļaut vai aizliegt ārvalstu adopciju, tas nozīmētu būt elastīgiem un gataviem iedziļināties katra konkrētā bērna dzīves apstākļos, ar darbiem un attieksmi parādot, ka "Tu, bērns, Latvijai esi ļoti vērtīgs un nozīmīgs un tieši tādēļ mēs, noliekot malā savas valstiskās intereses, lemsim, kur un kā Tev būtu vislabāk, vispiemērotāk, kur Tu, kā cilvēkbērns varēsi sasniegt savu maksimālo potenciālu un attīstīties. Pat, ja tas nozīmēs ne šeit, bet citur plašajā pasaulē."

Cilvēktiesību aizsardzība ikvienā sabiedrībā sākas ar bērnu tiesību aizstāvību, gādājot, lai bērniem tiktu nodrošināti tādi apstākļi, kuros viņi var pēc iespējas labāk attīstīties un sasniegt savu maksimālo potenciālu, lai, pieaugot, tie būtu gatavi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un iekļauties sabiedrībā. Katrs bērns, viņa stāsts un pieredze ir unikāla, kurai citas līdzīgas nav. Katram bērnam viņa dzīve ir vienīgā, tādēļ pret to un visiem pieņemtajiem lēmumiem ir jāizturas ar vislielāko rūpību un atbildību. Pat, ja tikai 1 no 50 vai 100 izvērtētajiem bērniem, ārvalstu adopcija būs piemērota un atbilstoša viņa interesēm, ieguldītais darbs un laiks būs bijis tā vērts. Vienam bērnam tiks dāvāta iespēja.