Kaspars Gorkšs: Latvijā sports ražo nabadzīgu, sociāli nenodrošinātu cilvēku slāni nākotnei  (75)

Patiesība ir tāda, ka šobrīd sports ražo nabadzīgu, sociāli nenodrošinātu cilvēku slāni nākotnei. Sportists bieži vien ir situācijas ķīlnieks – viņš piekrīt tiem nosacījumiem, ko piedāvā darba devējs. Un ja darba devējs nav godprātīgs attiecībā uz nodokļu jomu vai pieiet tai radoši, sportistam trūkst zināšanu, padoma vai izpratnes kā šādu situāciju labāk risināt. Sporta sabiedrība ir ļoti maz informēta par daudzajiem nodokļu regulējumiem, un tādējādi ir izveidojusies viena no sociāli mazaizsargātākajām sabiedrības grupām, nozarēm.

Sabiedrībā nereti pastāv uzskats, ka sportisti, it īpaši komandu sporta veidos startējošie, saņem pietiekami lielas naudas summas, lai nodrošinātu savu labklājību un neuztrauktos par tādu lietu kā sociālās garantijas. Sports tā ir ļoti daudzu cilvēku ikdienas sastāvdaļa. Mēs esam pieraduši plašsaziņas līdzekļos sekot līdzi sportistu gaitām, kur tiek publicētas milzīgas atalgojuma summas, demonstrēts greznais dzīvesveids un ikdiena, kur galvenā problēma ir pārlieku lielā izvēle kā sevi izklaidēt.

Šie sportisti ir mūsdienu ikonas, kuras kalpo par daudzu bērnu un jauniešu elkiem un miljoniem vērtu reklāmas kampaņu sejām. Bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa! Realitātē pārliecinošs vairums sportistu nenodrošina savu dzīvi pēc karjeras beigām, un viņiem ir jāmeklē jaunas iespējas, kā sevi nodrošināt.

Sportista aktīvā karjera, kurā viņš atrodas augstākajā līmenī, gan sportisko rezultātu, gan atalgojuma ziņā, ir relatīvi īsa. Tā ir arī ļoti trausla un neparedzama. Šeit ļoti grūti ir kaut ko plānot 10-15 gadus uz priekšu, jo ir lieli traumatisma riski, veiksmes faktors un dažādi citi sporta jomai specifiski aspekti. Noslēdzot līgumu, kurā ekonomē uz nodokļu rēķina, lai īstermiņā iegūtu vairāk, daudzi sportisti neapzinās, ka ilgtermiņā viņi riskē sevi nolemt nabadzībai.

Savas sportista karjeras laikā esmu spēlējis futbolu ne tikai Latvijā, bet arī citur Eiropā, tostarp, dažādos Lielbritānijas klubos. Uzreiz jāteic, ka tur attieksme pret nodokļiem ir pavisam citādāka, un tādējādi arī sportistu sociālās garantijas ir ievērojami augstākā līmenī. Sporta organizācija un arodbiedrība papildus veicina nodokļu nomaksu, apzinoties riskus ar kādiem saskaras sporta nozares pārstāvji pēc aktīvās karjeras beigām. Diskusijas par to, ka varētu optimizēt atalgojumu uz nodokļu rēķina nepastāv.

Latvijas sportā pamatā ir trīs finansējuma avoti - valsts, pašvaldību finansējums un privātais. Pirmajā variantā no valsts budžeta tiek pārskaitīta nauda sporta sabiedriskajām organizācijām, kas tālāk to novirza administratīvo izdevumu segšanai, sacensību organizēšanai vai sportistiem. Sportistiem novirzītā budžeta daļa biežāk paredzēta noteikta veida izmaksu segšanai nevis atalgojumam, kas tiktu aplikts ar visiem nodokļiem.

Katra sporta organizācija meklē dažādus veidus, kā to izdarīt. Pašvaldības biežāk finansējumu novirza infrastruktūrai vai sportistu atbalstam, arī šajā gadījumā ne vienmēr tiek piemēroti sociālie nodokļi sportistiem izmaksājamajam atbalstam. Privāto organizāciju gadījumā ar sportistiem tiek slēgtas darba attiecības, meklējot dažādus nodarbinātības veidus, un tur tā dēvētā radošā pieeja attiecībā uz nodokļiem un sociālajām iemaksām ir milzīga. Tiek izmantotas dažādās nodarbinātības formas savstarpējo attiecību regulēšanai un nereti var izrādīties, ka sportists ir nevis darbinieks klubā, bet gan darbojas sabiedriskā organizācijā, jo klubs ir noformēts kā biedrība vai vēl krietni vienkāršāk - simboliska alga norādīta darba līgumā un otra algas daļa aploksnē.

Skaidrs, ka šā brīža sporta finansējuma modelis nav apmierinošs nevienai no iesaistītajām pusēm un ir jāmeklē jauns risinājums. Uzskatu, ka valdības interesēs būtu atrast tādu regulējumu, lai sporta organizācijas nebūtu ieinteresētas meklēt dažādas metodes, kādā veidā efektivizēt savu finansējumu uz nodokļu rēķina. Ir vajadzīgs risinājums, kas ļautu nodrošināt sportista sociālās garantijas gan šodien, gan nākotnē un tā šobrīd ir milzīga problēma.

Faktiski šobrīd ir divi iespējamie scenāriji. Viens no tiem – noteikt, ka pilnīgi visām ar sportu saistītajām organizācijām ir tādi paši nodokļi, kā jebkuram vispārējā nodokļu sistēmā strādājošam uzņēmumam. Tādā gadījumā ir jārēķinās, ka sportam katastrofāli trūkst naudas, un visdrīzāk tas rezultēsies lielā sporta sabiedrības spiedienā uz valdību ar aicinājumu meklēt papildu finansējumu valsts budžetā. Jau šobrīd skaidri redzam, ka iepriekšējās nodokļu reformas iespaidā sports būtiski zaudējis ieņēmumus un valsts finansējums sportam būtu jāpalielina. Neatkarīgi no izvēlētā ceļa - tiešs valsts budžeta finansējuma palielinājums vai audits un izmaiņas savulaik Latvijā īstenotajai nodokļu reformai, izstrādājot jaunu ziedojumu principu, kas ļautu sportā atgriezties atbalstītājiem.

Otrs scenārijs - ir jāatrod sportistu, un arīdzan kultūras nozares darbinieku, jo saskatāmas daudzas līdzības apmaksas un darba attiecību formēšanas kārtībā, nodarbinātības forma, kura pirmkārt nodrošinātu sportistu ikdienai nepieciešamos izdevumus un no kuriem tiktu segtas arī sociālās iemaksas valsts budžetā. Piemēram, no šā gada Igaunijā ir izveidots īpašs regulējumus sportistu stipendijām un sportistu atbalstam, lai izvairītos no strīdiem nākotnē un atšķirīgām interpretācijām par sportistu atalgojumu izmaksu un nodrošinātu sportistiem stabilāku ikdienu, skaidrākas likmes un sociālās garantijas sportistu atalgojumam.

Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka, turpinoties aplokšņu algu izmaksai un sociālo iemaksu optimizēšanai Latvijas sportā, vēl daudzus gadus uz priekšu nāksies rēķināties ar situāciju, kad cilvēki, kuri ir nesuši Latvijas vārdu pasaulē, lielu savas dzīves daļu pavada trūkumā. Un diemžēl tā tas jau ir bijis ne reizi vien.