gatis eglītis
Foto: Privātais arhīvs
Gandrīz vai katra Latvijas ģimene ir saskārusies ar tuvāko vai paziņu emigrāciju, īpaši pēc 2008.–2009. gada krīzes "fiskālās disciplīnas" terapijas. Daudzus gadus ir šķitis vai pašsaprotami, ka vienvirziena emigrācijas plūsma uz Rietumeiropu turpināsies lielo dzīves līmeņa atšķirību dēļ, un stāsti par tautiešiem, kas izlēmuši atgriezties Latvijā, tika uztverti kā amizanti izņēmumi.

Tomēr, algām un dzīves līmenim pieaugot, pirms Covid-19 krīzes bijām pavisam tuvu tam, lai sasniegtu pozitīvu migrācijas bilanci, kā tas ir izdevies Igaunijai un Lietuvai: 2019. gadā migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājās tikai par 3,4 tūkstošiem, kas ir zemākais rādītājs pēdējo 30 gadu laikā.

Pēdējo nedēļu laikā man jautā, kas mainīsies pēc Covid-19 krīzes: vai varam sagaidīt jaunu emigrācijas vilni? Varbūt paradoksāli, bet atļaušos izteikt hipotēzi, ka Covid-19 izraisītās ikdienas dzīves pārmaiņas diasporas valstīs un kopējā dzīves vērtību pārskatīšana komplektā ar labām darba iespējām Latvijā varētu – tieši otrādi – rosināt lielāku skaitu valstspiederīgo atgriezties Latvijā. Svarīgi arī, ka atšķirībā no iepriekšējās krīzes varētu izdoties "noturēt ekonomiku" (kopējais IKP kritums ne lielāks par 10%) un izvairīties no masveida bezdarba un ienākumu sarukuma.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!