Sociālo izolāciju, kas saistīta ar bērna piedzimšanu, veido vairāku faktoru kopums. Pirmkārt, tas ir personīgais līmenis, kad sieviete vai vīrietis pēc bērna piedzimšanas mēģina pieņemt jaunu lomu – praktiski un emocionāli. Mācās rūpēties par bērnu, iepazīst jaunu emociju gūzmu, ko šīs pārmaiņas nesušas. Sievietēm pēcdzemdību periodā daudz enerģijas prasa arī zīdīšana un ķermeņa atgūšanās pēc grūtniecības un dzemdībām, lai kādas tās arī būtu bijušas. Tātad – fiziski trūkst laika kontaktu uzturēšanai, jo tik daudz notiek iekšēji.
Personīgajā līmenī barjeras sociālo kontaktu aktivizēšanai veido arī sabiedrībā valdošie priekšstati par to, kas tiek sagaidīts no mātes, kas – no tēva. Zīdaiņa māte tiek attēlota kā apgarota būtne, kas peldas mīlestībā, skaujot savu bērnu, lasot žurnālu un laiski pastaigājoties pa parku, izbaudot zīdīšanas procesu. Taču realitāte bieži vien ir krasi atšķirīga. Šī disonanse sievietē rada vainas un kauna izjūtu, kādēļ viņa izvairās tikties ar draugiem, paziņām, kā arī – ģimenes locekļiem. Ja vēl klātesoša ir pēcdzemdību depresija, tad vientulībai ir gana plašas iespējas attīstīties!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!