"Rasisms" šeit ir klasisks piemērs. Mācību grāmatās to parasti skaidro kā īpašu kvazizinātnisku doktrīnu, kuras centrā ir stāsts par rasu hierarhiju, Hjūstons Stjuarts Čemberlens, Alfrēds Rozenbergs, teju vai zooloģiski priekšstati par rasu deģenerāciju to sajaukšanās rezultātā un tamlīdzīgi. Šiem stāstiem piemīt liela antikvāra vērtība, tomēr tie galīgi nepalīdz saprast reālo rasismu un cīņu pret to. Šodienas rasisms ir daudz rafinētāks, to neizklāsta zinātniskās grāmatās, un tas var mierīgi iztikt bez sistēmiska pamatojuma. "Merriam-Webster vārdnīcas redaktori pārskata šķirkli "rasisms" – veikt izmaiņas vārdnīcā viņus pamudinājusi kāda Misūri pavalsts augstskolas absolvente, kuru ietekmējuši protesti un diskusijas par to, ko nozīmē būt rasistam," ziņo nytimes.com.
Tādēļ atgriezīsimies pie pašiem pirmsākumiem. Cilvēka īpašības iedalās tajās, kuras dzīves gaitā var mainīt, un tajās, kuras ir (relatīvi) nemainīgas. Pie pirmajām pieder visa kultūra, proti, viss "kultivējamais", kā izglītība, zināšanas un prasmes, dzīvesveids, individuālie sasniegumi. Pie otrajām savukārt pieder ādas krāsa, dzimums, seksuālā orientācija: tās visas ir nemainīgas, vismaz relatīvi. Tradicionālās sabiedrības (un tāds vēsturiski bijis absolūti lielais vairums cilvēku sabiedrību) ir pārņemtas ar šīm otrajām, sociāli kodējot asimetriskas attiecības starp grupām – baltie un krāsainie, vīrieši un sievietes, heteroseksuāļi un homoseksuāļi un tamlīdzīgi. Modernās sabiedrības turpretī pievērš arvien vairāk uzmanības cilvēka kvalitātēm, kuras ir atkarīgas no viņa paša; to tad arī mēdz dēvēt par "emancipāciju", "vienlīdzību" un "liberālismu". Protams, runa nav par tīriem eksemplāriem: modernas sabiedrības de facto mēdz būt gana rasistiskas un homofobas. Taču kopīgā tendence ir šāda: cilvēka sociālajā novērtējumā relatīvi nemainīgajām īpašībām piešķir arvien mazāku nozīmi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!