Medības līdzās makšķerēšanai, sēņošanai, ogošanai vai riekstošanai ir izsena, tradicionāla Latvijas iedzīvotāju nodarbe, un visas šīs nodarbes ir visnotaļ atbalstāmas, veicināmas un cienījamas. Ikviena no tām ir saistīta ar Latvijas dabas resursu – meža un ūdeņu ekosistēmu –izmantošanu, kas papildus kokmateriālu ražošanai vai rūpnieciskajai zvejai ieņem arvien būtiskāku vietu Latvijas sabiedrības izpratnē par dabas kapitālu jeb, citiem vārdiem, tuvina cilvēkus dabai.
Nenoliedzami, visas dabā esošās materiālās un taustāmās lietas teorētiski ir uzmērāmas, vērtējamas naudas izteiksmē un, atjaunojamo resursu izpratnē, saglabājamas un atstājamas nākamajām paaudzēm vēl augstākā kvalitātē un lielākā apjomā. Mežzinātnieki šo pieeju sauktu par ilgtspēju. Tomēr bioloģisko aktīvu vērtēšana vienmēr ir bijusi problemātiska – ne rieksti, ne zivis, ne zvēri nekad nav precīzi uzskaitāmi, jo neatrodas pārskatāmā, ierobežotā teritorijā – kūtī, akvārijā vai sakņu dārzā. Precīzai uzskaitei būtu nepieciešami ļoti lieli, praktiski neiespējami finanšu un cilvēkresursi, tādēļ absolūtā vairumā gadījumu uzskaites dati ir jākombinē ar ekspertu interpretāciju un tiem piemīt lielāka vai mazāka nenoteiktība.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!