Ko mums darīt ar Ameriku? Amerikas iekšpolitiskā kauja ir sasniegusi episkus, simboliskus un pat reliģiskus mērogus. Abi prezidenta amata kandidāti piesauc gaismas un tumsas spēku kauju līdzības, savukārt viņu fani runā par mesiānisma pazīmēm – Jeruzalemes piederību, numeroloģiju utt.
Savukārt prezidenta Trampa foto ar Bībeli rokā pie baznīcas uz BLM (Black Lives Matter) demonstrāciju fona dažiem bija kā apokalipses zīme. Pārējā, vismaz no Amerikas tieši atkarīgā pasaule ar pandēmiskiem simptomiem gaida galaktiskas (Vienu brīdi neoficiāli NATO sevi uzskatīja par spēcīgāko aliansi galaktikā!) nozīmes risinājumu.
Leonardo da Vinči freska "Svētais vakarēdiens", kur Jēzus paziņo, ka viens no klātesošajiem viņu drīz pievils, iespējams, visprecīzāk atgādina NATO pēdējo samitu "vakariņotāju" noskaņojumu, īpaši šobrīd – pirms ASV prezidenta vēlēšanām. Politikas valodā runājot, Jēzus paziņojums toreiz bija skandāls! Viņš saviem tuvākajiem biedriem paziņoja, ka drīz šī harmoniskā kopā būšana beigsies. Līdzīgu cilvēciski kosmisku drāmu mums Latvijā freskas vietā uz skatuves izspēlēja Alvis Hermanis un Mihails Barišņikovs, izstāstot savu versiju par pāvesta Benedikta XVI vēsturisko lēmumu. Nē, neviens neko par "nodevību" vai "negaidītu pavērsienu" šobrīd aliansē tieši un skaļi nav teicis, ne alianses vispārzināmais līderis, ne arī sekotāji.
Diplomāti un militārpersonas turpina doties uz darbu "NATO mītnē" un manevrēt mācībās un koridoros. Taču ir daudz liecību dalībvalstu medijos par bažām, ka nākotne ir neskaidra, ka līdera dažādie izteikumi ir skandalozi, ka viss vairs nebūs kā līdz šim. Gluži kā senajā freskas sižetā, arī tagad ir aizdomas, neticība, izmisums un vienkārši cilvēciskas bažas, ka pats līderis ir noguris no kompānijas vai varbūt, vēl ļaunāk, viņa misija tuvojas jaunam – nesaprotamam – pavērsienam....
Šķiet, ka prezidentu Trampu valdzina sakāpinātā spriedze ap galdu, galaktiskā rezonanse un mesiānistiskais izaicinājums. Patiesībā prezidents Tramps nevis ar jau pateikto, bet drīzāk ar vēl nepateikto tur mūs visus sasprindzinājumā. Dažiem pie galda šis brīdis šķiet piemērots, lai ķildotos par gāzi, citiem par naudu un procentiem, vēl kādam par mantojumu.
Nav dzirdēts, ka kāds mākslas mecenāts būtu pasūtījis Benksija fresku svētā vakarēdiena formātā – ar prezidentu Trampu. Tomēr ikdienišķas karikatūras par viņu ir dažādas, viena no tādām – valzivs tēlā. Šī tēma ir simboliska un ļoti aktuāla arī mums. Pieļauju, ka vispārzināms ir postulāts, ka Latvijas neatkarība balstās uz trim vaļiem, to savstarpējām attiecībām. Tie notur līdzsvarā zemi, virs kuras lido apputeksnējošs, latvisko apziņu un jēgu nesošs hēgeliskais "absolūtais gars", ko prezidents Levits ir politoloģiski latviskojis un nosaucis par mūsu "valstsgribu". Šie trīs vaļi ir Krievija, Eiropa un Amerika, kuru kopā būšana jebkādā normālā mijiedarbībā garantē uz tiem balstošās "zemes" eksistenci. Tā tas ir bijis vismaz 30 gadus! Taču pēdējā laikā mēs redzam vaļu peldēšanas trajektorijas izmaiņas un to savstarpējo attiecību eskalāciju, kuru saasina arī aiz horizonta mītošā Ķīnas pūķa 5G karstā elpa. Vaļus kopā turošās starptautisko līgumu ķēdes plīst. Augšā dejošajai (...ļauj mums tur laimē diet...) "valstsgribai" ir jāuzdod sev jautājums: ko darīt ar vaļiem?
Ko darīt ar Krieviju? Tas ir miljonus dolāru vērts jautājums, uz kuru atbildes tūkstošgadēm meklējušas daudzas tautas, un vēstures annālēs tas ierakstīts ar sliktām un ļoti sliktām atbildēm.
Mūsu gadījumā: ilgā verdzība, dzimtbūšana, īpaši latgaļu līdz pat 1861. gadam! Ar atkārtojumu 20. gadsimtā. Gandrīz neviens "mūsējais" tūkstošgades laikā, izņemot Latvijas armiju un Tautas fronti, līdz pat Latvijas Saeimas deputātam 21. gadsimtā Jānim Urbanovičam dziļdomīgāku atbildi nebija sniedzis! Urbanovičs kādā intervijā teica: "Ar Krieviju ir jārunā krieviski!" Tas ir grūtāk un drosmīgāk, nekā sākumā šķiet!
Ko darīt ar Eiropu?! Pēc mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā par to domā jau katrs sevi cienošs pašvaldības deputāts un mikrouzņēmējs Latvijā! Tas ir vienīgais no trim vaļiem, kura GPS tālvadības pults ir mūsu "valstsgribas" rokās! Protams, valim gadās vēdergraizes un citādas kaites, taču tas ir puslīdz stabils un, kamēr abi blakus peldošie vaļi to apzināti nesaspiedīs, pildīs savu funkciju.
Ko darīt ar Ameriku?! Kopš Kolumba atklājuma tādu jautājumu, iespējams, sev un padomniekiem ir uzdevuši daudzi mūsu dzimtenes bijušie leģitīmie valdnieki, bet tikai daži ir spējuši gan atbildēt, gan rīkoties.
Hercogs Jēkabs iegādājās Tobago, jo kontinentālā Amerika vēl nebija pa kabatai un vēl arī pārāk neapgūta (pirmais mūsu dzimtenes "transatlantists"), Kārlis Ulmanis panāca visa veida palīdzību, tiesa, uz parāda, taču tālredzīgi noslēpa tur "valstsgribas zeltu" un tā sargātājus – Latvijas diplomātus ar "cieto" mandātu. Gunta Ulmaņa veikuma sarakstā ir ASV–Baltijas harta un Krievijas karaspēka izvešana ar ASV palīdzību. Vaira Vīķe-Freiberga nodrošināja Latvijas pilnvērtības atzīšanu amerikāņu prātos, tādā veidā pabeidzot mūs pazemojošo EDSO misiju "cilvēktiesību jautājumos" Rīgā. Uzsākot dialogu ar ASV senatoriem, žurnālistiem, ebreju kopienu un daudziem, daudziem citiem, tika panākta Latvijas dalība NATO un milzīgs pieaugums ASV militārajā palīdzībā. Partnerībā ar Ameriku militārajās operācijās Afganistānā un Irākā tika pierādīta mūsu "valstsgriba".
Ko mums darīt šobrīd un turpmāk ar Ameriku? Nepieciešams uzsākt ASV–Baltijas hartas 3. cēlienu. Tā sižeta pamatā būtu jābūt: pirmkārt, Eiropas Savienības un ASV pretrunu pārvarēšanas dialogam. Tie ir tirdzniecības, ekoloģijas, enerģētikas un drošības jautājumi. Eiropas pragmatiķiem un intelektuāļiem ir jājūt baltiešu kontinentālā atbildības sajūta. Otrkārt, mūsu kiberspēju un īpaši tiesībsargājošo iestāžu ekspertīzes celšana. Lai neviens starptautiskais noziedznieks neplānotu savas darbības Baltijas telpā, jo tam potenciāla konsekvence var būt FIB iesaiste (ASV Federālais izmeklēšanas birojs). Treškārt, iesaistīt ASV reģionālo sadarbības organizāciju stiprināšanā tādā līmenī, lai Rietumeiropas un Dienvideiropas valstis, arī starptautiskās korporācijas ir pārliecinātas par mūsu ilgtspēju un savu aktīvu drošību Baltijas valstīs.
Amerikas valis, neskatoties uz tā iekšējām problēmām, ir jānotur ciešā peldējuma trajektorijā. Tādā, kas nenovārdzina Eiropas vali un notur pēc iespējas eiropeiskā, ne "staļiniskā", peldējuma manierē Krievijas vali. Ņemot vērā, ka Amerikas valim abas smadzeņu puslodes atrodas nežēlīgā priekšvēlēšanu konfliktā un, tikai pateicoties ierēdniecības skeletam, Amerikas globālā atbildība turpinās, mums jābūt ļoti niansētiem savā pieejā. Trešajā cēlienā uz skatuves jāuznāk tiem, kuri līdz šim ir bijuši otrā un trešā plāna lomās! Te potenciāls ir Baltijas valstu ievēlētajiem pārstāvjiem gan Eiropas Parlamentā, gan nacionālajos parlamentos, arī pašvaldību deputātiem no dažādām partijām.
Tieši viņi varētu runāt ar ASV Senātu, Pārstāvju palātu, administrāciju, štatu pārstāvjiem, NVO un medijiem. Deputātu grupa, kas apvieno triju valstu tautu intereses, ir respektabls sarunu partneris. Arī Baltijas valstu valdībām tas būtu izdevīgs atbalsts Amerikas politisko, drošības un ekonomisko aktīvu piesaistīšanā. Opozīcijas apspiešana mūsu kaimiņvalstīs ir ļoti slikts signāls. Tas diemžēl liecina par tālāku eskalācijas pieaugumu Rietumu un Austrumu attiecībās. Tādēļ jaunajam Baltijas–ASV hartas cēlienam ir jāsākas tagad un neatkarīgi no vēlēšanām ASV. Jebkura jaunā administrācija sāks formulēt savas ārpolitiskās nostādnes, tai skaitā Eiropas un austrumu virzienā. Tādēļ svarīgi, lai Senāta, kongresa un domnīcu starpā jau savlaicīgi būtu konsenss – vismaz Baltijas virzienā. Varbūt Eiropas Parlamenta deputātam, ES–ASV sadarbības grupas loceklim Ivaram Ījabam kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem būtu pa spēkam tāds izaicinājums...?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!