Oskars Morozovs: Indes un Krievija. No 1917. gada līdz Navaļnijam

Kopš senseniem laikiem, līdzko cilvēks iemācījās iegūt dabā indīgas vielas, vienmēr ir bijis kāds, kas mēģinājis sev netīkamu indivīdu neitralizēt, noindējot to. Senākie pieraksti par indēm, kas izmantotas gan medicīnā, gan noziedzīgos nolūkos, atrasti izrakumos Divupes teritorijā, savukārt senākais pierakstītais noziegums, kas veikts, izmantojot indi ļaunprātīgos nolūkos, atrodams Senās Persijas vēsturē, aptuveni 6.–7. gadsimtā pirms mūsu ēras.

Pēc 1917. gada oktobra revolūcijas, kad varu sagrāba Ļeņina vadītie boļševiki, visā Krievijā sākās masveidīga vardarbīga izrēķināšanās ar revolūcijas ienaidniekiem. Ļeņina valdīšanas laikos galvenais uzsvars cīņā ar ideoloģiskajiem ienaidniekiem tika likts uz fiziskā un ieroču spēka izmantošanu, tomēr, pie varas nākot Staļinam, kurš pēc vienas no versijām ir piedalījies Ļeņina noindēšanā, indes un indēšana ieguva valstisku nozīmi.

Paralēli nebeidzamām nošaušanām un spīdzināšanām nevēlamu un bīstamu personu neitralizēšanai PSRS varas iestādes un varai pietuvinātas personas regulāri izmantoja arī indēšanu. Tā 1938. gada sākumā iekšlietu tautas komisārs un NKVD (Iekšlietu tautas komisariāta – red.) darbinieks Nikolajs Ježovs Josifam Staļinam nosūtīja vēstuli, kurā apgalvoja, ka franču rakstnieka Anrī Barbisa un krievu rakstnieka Maksima Gorkija nāves ir līdzīgas – abi rakstnieki varētu būt noindēti, pie kā vainojams Ļevs Trockis un viņam pietuvinātas personas.