Tigrans Mkrtčjans: Karabahas armēņiem tas ir dzīvības vai nāves jautājums  (84)

Turku politiķa Halila beja (tituls Osmaņu impērijā – red.) 1918. gadā teiktie vārdi, kas likti šā raksta epigrāfā, izskaidro, kāpēc 1915. gadā armēņi tika brutāli iznīcināti savā vēsturiskajā dzimtenē, kāpēc kādu laiku iepriekš un arī vēlāk tika piedzīvoti mazāka mēroga slaktiņi, kāpēc 1920. gadā Turcija uzbruka jaundibinātajai Armēnijas Republikai un kopā ar boļševikiem iznīcināja mūsu neatkarību. Šā izteikuma loģika izskaidro arī to, kāpēc Turcijas pašreizējais autoritārais vadītājs kopā ar Azerbaidžānas diktatoru šobrīd dara visu, ko spēj, lai kaitētu Armēnijai. Karabahas konflikts ir konteksts rīcībai.

Rietumu mediji bieži ielaižas bezjēdzīgās diskusijās par to, kas ir pašreizējā kara kūdītāji. Ja mums zināms šā kara konteksts, ja mēs izmantojam elementāru loģiku, tad šaubu par to vairs nevar būt. Ne Arcahas Republikai, ne arī Armēnijas Republikai nav nekādu motīvu, nav militāru vai politisku mērķu, kas mudinātu uzsākt konfliktu ar valsti, kuras militārais budžets ir tikpat liels kā viss Armēnijas valsts budžets ‒ vismaz tā apgalvo šīs valsts pārstāvji.

Gadiem ilgi Azerbaidžāna ir konsekventi pārkāpusi 1994.‒1995. gada trīspusējo vienošanos par pamiera režīma noteikšanu ‒ turklāt šim pamieram nav norādīts beigu termiņš. Azerbaidžāna ir arī konsekventi noraidījusi EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāju priekšlikumus, kas palīdzētu izveidot pamiera pārkāpumu izmeklēšanas mehānismus un stiprinātu pamiera uzraudzību. Tādējādi šī valsts ir saglabājusi iespēju pielietot spēku un provocēt "vainīgā meklēšanu".

Pēc 2020. gada jūlija agresijas pret Armēniju atkal sākās runas par pamiera pārkāpšanas izmeklēšanas mehānismu izveidošanu uz kontakta līnijas un Armēnijas un Azerbaidžānas robežas, taču Baku atkal ignorēja šos ieteikumus. Azerbaidžānas attieksmi ilustrē arī fakts, ka 25. septembrī tā noraidīja EDSO pašreizējā priekšsēdētāja personīgā pārstāvja pieprasījumu pēc kontakta līnijas uzraudzības. Tas nepārprotami demonstrē Azerbaidžānas galveno mērķi: maskēt kara sākšanas plānus.

Attaisnojot agresiju, Azerbaidžānas vadītājs savā uzrunā tautai uzsvēra: "Mēs cīnāmies par mūsu zemi. Šodien Azerbaidžānas armija dod iznīcinošus triecienus ienaidniekam uz mūsu zemes." Šis attaisnojums man atsauc atmiņā interesantu starpgadījumu Minhenes Drošības konferencē 2015. gada februārī. Pēc tam, kad Azerbaidžānas vadītājs bija apvainojis armēņus visos nāves grēkos, es mēģināju uzdot viņam jautājumu. Galu gala man arī izdevās to uzdot, pēdējā mirklī satverot mikrofonu un uzrunājot tieši šo valsts vadītāju.

Mans jautājums ietvēra atgādinājumu par to, ka EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāji bija "aicinājuši Azerbaidžānu ievērot apņemšanos atrisināt Kalnu Karabahas konfliktu miera ceļā". Es minēju arī to, ka "vainīgā meklēšana" nekādi nerisina vissvarīgāko jautājumu, jo konfliktu var izšķirt, kad šautenes apklust. Es vērsos pie Azerbaidžānas vadītāja ar aicinājumu: "Izbeidziet apšaudes!" Acīmredzami aizkaitināts, viņš atbildēja ar tieši tādiem pašiem vārdiem, kādus mēs dzirdējām pirms pāris dienām, tas ir: "Azerbaidžānas kareivji uz Azerbaidžānas zemes var šaut, cik ilgi vien vēlas un kādā virzienā vien vēlas."

Tas ir tieši tas pats priekšstats (šajā gadījumā gan aplams priekšstats), kura dēļ Azerbaidžāna zaudēja Karabahu, proti, teritoriju, kuru tā pēc Staļina lēmuma bija anektējusi 1921. gadā. Armēņu slepkavošana "uz Azerbaidžānas zemes" (Sumgaitā un Baku) bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Karabahas armēņi pieņēma lēmumu aizstāvēties un atjaunot taisnīgumu, un vienlaikus tas nozīmēja arī to, ka Azerbaidžāna zaudēja morālas tiesības uz kontroli pār Karabahu. Azerbaidžāna zaudēja Karabahu, uzsākot karu pret Karabahas armēņiem un nekontrolēti apšaudot mierīgo iedzīvotāju rajonus 1991. gadā, – kaut arī pēc tiesas un taisnības Karabaha tai nekad nebija piederējusi, jo nekad nebija iekļāvusies neatkarīgas Azerbaidžānas sastāvā. To pašu var teikt par 2016. gada aprīļa karu.

Pirmajās šā kara laikā uzņemtajās fotogrāfijās redzami drausmīgi sakropļoti pavecu armēņu līķi Tališā un armēņu kareivji, kuriem nocirstas galvas. To pašu var teikt par 2020. gada jūlija uzbrukumu Armēnijas ziemeļaustrumu robežai, kas bija vērsts pret civilām infrastruktūrām, nepārprotami pārkāpjot starptautiskās cilvēktiesības. To pašu var teikt arī par pašreizējo uzbrukumu, kura laikā bērni visā Stepanakertā ir spiesti meklēt patvērumu pagrabos – tieši tāpat kā viņiem nācās to darīt 1991.–1994. gadā.

Politiskais filozofs Edmunds Bērks (Edmund Burke) reiz izteica ļoti slavenu piezīmi, kritizējot britu valdību, kas centās bloķēt Amerikas koloniju tiesības uz pašnoteikšanos. Tā skanēja šādi: "Nevar valdīt pār tautu, kura nemitīgi jāiekaro." Tikai tad, ja paturēsim prātā Bērka vārdus, mums izdosies tuvināt brīdi, kad Arcahā beidzot iestāsies miers un tiks rasts konflikta risinājums, kas vislabāk atbildīs to tautu interesēm, kas jau gadu tūkstošiem dzīvo šajā reģionā.

Pašreizējā kara satraucošākais aspekts ir Turcijas militārā klātbūtne un atbalsts. Arī šoreiz daži Rietumu analītiķi mēģina likt vienlīdzības zīmi starp Turcijas un Krievijas lomu šajā situācijā ‒ tāda taktika labākajā gadījumā ir mākslota, bet sliktākajā ‒ vienkārši bīstama. Krievija ir EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāja, kurai ir ļoti ciešas saiknes ar Erevānu un Baku, turklāt Krievija ir uzstājusies vidutāja lomā. Turcijai nav diplomātisku attiecību ar Armēniju, tās robeža ar Armēniju joprojām ir slēgta, turklāt Turcija, neapšaubāmi, atbalsta Azerbaidžānu visos iespējamos veidos. Piebildīsim, ka pēc plašiem militārajiem manevriem kopā ar Azerbaidžānu Turcija atstāja Azerbaidžānā daļu sava militārā aprīkojuma un personāla. Tagad ir dzirdams, ka turku militārie eksperti cīnās plecu pie pleca ar azerbaidžāņiem, kuru rīcībā ir turku ieroči, tostarp bezpilota lidaparāti un kaujas lidmašīnas. Saskaņā ar uzticamu avotu informāciju Turcija vervē ārzemju teroristu kaujiniekus un nogādā tos Azerbaidžānā. Līdztekus tam NATO dalībvalsts Turcija nodrošina pilnīgu politisko un propagandas atbalstu Azerbaidžānai, turklāt augstākajā valsts vadītāju līmenī.

Situācija nepārprotami liecina, ka Arcahas tauta cīnās pret Turcijas–Azerbaidžānas savienību, bet Turcija rīkojas kā pilntiesīga Osmaņu impērijas mantiniece. Pirms simt gadiem Osmaņu impērija darīja visu, lai iznīcinātu armēņu tautu tās vēsturiskajā dzimtenē, un Turcija mūsdienās ne vien joprojām cenšas attaisnot šo noziegumu, bet arī visos iespējamos veidos atbalsta Azerbaidžānu, kura mēģina atkārtoti sarīkot tādu pašu genocīdu Dienvidkaukāzā. Turcijas–Azerbaidžānas genocidālā savienība nopietni apdraud reģiona tautas.

Tieši šī iemesla dēļ mums nepieciešami mērķtiecīgāki paziņojumi un rīcība. "Abām pusēm" vai "visām pusēm" adresēti aicinājumi "izbeigt karadarbību" nav noderīgi. Ir skaidri redzams, kas ir agresori, tāpēc šādi aicinājumi mazina agresora atbildību un apsūdz upuri. Vēsture ne reizi vien ir pierādījusi, kādas sekas var būt šādiem maldinošiem saattiecinājumiem. Sankciju režīms ir jāpiemēro karu kurinātājiem. Karš ir jāizbeidz nekavējoties, jo ik dienu, ik stundu iet bojā jauni cilvēki. Arcahas un Armēnijas tautas. Ārzemju algotņi un kareivji Azerbaidžānā cīnās par Ankaras un Baku diktatoru slimīgajām ambīcijām!

Te būtu vietā atcerēties izcilā cilvēktiesību aizstāvja Andreja Saharova vārdus 1989. gada novembrī: "Azerbaidžānai Karabahas problēma ir jautājums par ambīcijām, bet Karabahas armēņiem tas ir dzīvības un nāves jautājums."