Klausījos, kā Jānis Zuzāns atšaudījās, atbildot uz Dombura jautājumiem, bet prātā rezonēja kāda aina no sižeta ar Baltkrievijas idiotu. Pierasts, ka ļaudis nevēlas runāt par savām finansēm. Pamatā gan tā iemesla dēļ, ka cilvēkiem naudas nav daudz, par ko viņi kaunas vai jūtas neērti. Tiesa, šobrīd ir sajūta, ka nevēlēšanās runāt par maciņa biezumu ir spēkā, arī pelnot miljonus.
Jāatzīst, Zuzāns izlocījās no jautājumiem ar prasmi, kādu politiķi varētu tikai apskaust. Spēļu zāļu "Fenikss" kontekstā viņš pat atļāvās apgalvot – citēju: "Sociālā atbildība ir ļoti augsta, un mēs sevi uzskatām par sociāli atbildīgu uzņēmumu [..]." Es gan to vairāk raksturotu kā cinisku muldēšanu, jo nedomāju, ka Jānis Zuzāns būtu tā persona, kas viegli ļautos pašapmānam.
Nu jau krietnu laiku azartspēļu atkarība ir atzīta kā reāla patoloģija jeb slimība. Un tā nav tikai psiholoģiska saslimšana, tā ietekmē ķīmiskos procesus smadzenēs. Smadzenes (ne tikai cilvēka) darbojas pēc "atlīdzības sistēmas". Šis princips ir ļoti uzskatāms, kad dzīvniekiem jāiemāca kāds triks, piemēram, iedot ķepu. Suns ātri apgūst, ka šis triks viņam nesīs kādu atlīdzību. Tāpat darbojas arī cilvēka prāts, ja vienreiz no automāta ir izbiruši daži eiro. Viņa smadzenes veidos loģisko saikni ar naudas iemešanu automātā un naudas nākšanu no tā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
